klusējot

Ilgāku laiku no manis dzirdams klusums. Klusums, kas nebija radies aizņemtības dēļ.

Par sevi sakot, solīju runāt par emocijām. Īpaši par tām, kas spārno. Un paceļ mazliet virs zemes. Vai tām, kas liek noraust asaru, bet ar nosacījumu, ka aiz prieka. Un spalgi iespiegties, kad piedzīvots kas negaidīts.

Bet dzīve – tā, ko izdzīvojam paši, nav tikai pozitīvu emociju un prieka asaru pilna. Tajā notiek arī kas tāds, kad emociju ir pārpārēm, bet tās sirdī dur kā eža kažociņš. Šīs emocijas liek klusi, nevienam nedzirdot, šņukstēt spilvenā. Salauzti smaidīt. Un teikt – ticu drauga teiktajam, ka viss būs labi! Un sev apsolīt būt stiprai, lai neuztrauktu tuvākos. Bet, ko nu? Dienas savu ritējumu nemaina. Tāpat kā allaž svētdienai seko pirmdiena. Un tām ir pilnīgi viena alga, ka tu joprojām negribīgi lien ārā no dziļākā un tumšākā istabas kakta, kur sadzertas brālības ar skumjām. Bet cik ilgi vēl sadzersim, skumjas? Cik stundas, klausoties klusumā, gribēsies sadzirdēt ko citu? Un cik dienas sirds būs neaprakstāma miera un tukšuma pilna?

Šobrīd, kad galva pilna ar neatbildētiem jautājumiem, kas sākas ar vārdu kāpēc, es vēl nepacietīgāk gaidu pavasari. Pavasara vēsmas jau jūtamas, putniem aiz loga vīterojot aizvien skaļāk, tādēļ emuārā ielaidu pavasari krāsās ar cerību, ka, līdz ar jauna gadalaika iestāšanos, es iemācīšos sadzīvot ar zaudējuma sāpēm. Laiks dos atbildes un dziedēs. Es par to esmu vairāk kā droša. Tāpat kā par to, ka līdz ar plaukstošajiem pumpuriem smaidīt gribēsies vien tādēļ, ka varam būt te – šeit un tagad, un to visu ieraudzīt ar savu aci, just ar ziemā pārsalušo degungalu un baudīt ar visu savu būtību. Un tad, pavasara apskurbuši, mēs varēsim pateikt, ka starp miljoniem citu eņģeļu, mēs noteikti atradīsim savu... tik ļoti mīlēto eņģelīti!