saruna pie tējas krūzes

Toreiz, kad aiz loga vēl krita lielas, baltas un pūkainas pārslas, manās rokās iegūlās Kristīnes Mucinieces grāmata „Kristālu glabātāji”. Aizverot grāmatas vāku, vairākus mēnešus dzīvoju līdzi galvenajai varonei Amandai un negribēju atgriezties no grāmatā aprakstītās pasaules. Izrādās, tās autore to nemaz necenšas, gluži pretēji – mācās mieru un saskaņu ienest ikdienā. Man bija grūti noticēt, ka grāmata ir ne tikai pirmā sērijā „Eņģeļu acis”, bet arī pirmā Kristīnes biogrāfijā. 

Kad domāju, ko uzrakstīt sarunas sākumā, ilgi nevarēju tikt pie īstajiem vārdiem, kas patiesi Kristīni raksturotu. Galvā biju pārvilkusi svītru vairākiem ievadvārdiem, līdz, aizbraukusi pie jūras, sajutu – viņa ir tikpat dzīva kā tā. Viņa var šalkot, bangot vai stāvēt klusa, taču visās savās izpausmēs spēt mierināt. Viņa ir silta un gaismas pilna. Un ar tintes pildspalvu izraksta savu sirdi grāmatās. Jā, būs arī otrā grāmata. Bet pirms tās nonākšanas grāmatnīcu plauktos, lūdzu Kristīni dalīties savās sajūtās.

Kristīn, šī ir Tava pirmā grāmata, caur kuru Tu savu lasītāju esi uzrunājusi ļoti personiski. Kā Tu nokļuvi līdz šim brīdim - rakstīšu savu grāmatu? Vai to, ka vēlies kļūt par rakstnieci zināji jau bērnībā?

Iespējams, ka jā! Es zināju, ka man ir jāraksta, kad atskatos atpakaļ. Bērnībā man bija tāds sarkans blociņš, kurā rakstīju mazus stāstiņus. Vēlāk vidusskolā man bija skolotāja, kura varbūt manī saredzēja kaut ko vairāk, jo ļāva man izpausties, neliekot rakstīt standarta sacerējumus, un lasīja manas esejas, vienmēr beigās uzrakstot - paldies! Tad atnāca cita skolotāja, kura bija citāds cilvēks, un "brīvdomātāji" nebija viņas sarakstā... Kad tajā semestrī latviešu valodā saņēmu gandrīz nesekmīgu atzīmi, tad noliku pildspalvu uz ilgu laiku. Līdz šim brīdim. Varbūt, ka tā arī bija jābūt? Varbūt man bija jāizaug līdz šim brīdim? Jāpiedzīvo visu to, ko esmu piedzīvojusi, lai kļūtu Es. Un tad jāapstājas, lai ieklausītos. Es vienkārši atļāvu visam notikt. Taču pirmais solis bija jāsper pašai, bez tā nekas nebūtu noticis. Ieklausīties sevī, atvērties, uzdrošināties un darīt...

Tu par šo pašu apstāšanos runā arī grāmatas pēcvārdā. Kāda tā bijusi Tev? Vai bija grūti atteikties no visa, iepriekš paredzētā, un ļauties kam tādam, par ko tikai nojauti?

Jā, sākums bija grūts. Prāts visu laiku spēlēja spēles. Bet ja nu... ko citi teiks... kam tas būs vajadzīgs... tādu ir simtiem... nav izredžu... nav pieredzes? Sirdsapziņas pārmetumi, simts un viena atruna! Taču kāda balss iekšā visu laiku mierinoši teica - raksti, raksti, raksti! Vienu brīdi es biju panikā. Bet par ko lai rakstu? Tā pati balss teica - vienkārši raksti, tie vārdi ir tavā sirdī! Brīžiem likās, ka neizturēšu. Ļoti bieži sāpēja galva. Un tad es apsēdos un rakstīju.

Apkārtējā pasaule vienkārši izgaist brīžos, kad rakstu, redzu spilgtas ainas, piesātinātas ar  spēcīgām sajūtām, krāsām un arī mūziku, kas pieskaras dvēselei. Gluži, kā filmā, taču es esmu it kā visā notiekošajā klātesoša. Tas ir kā brīnums, spēj tikai izbaudīt un pierakstīt!  Šīs sajūtas mani paceļ kā spārnos, to nevar aprakstīt... Un uz Ziemassvētkiem, kad turēju rokās savu Ziemassvētku brīnumu - grāmatu, es sapratu, ka esmu izdarījusi pareizo izvēli. Katrs cilvēks to var piedzīvot! Ir tikai jānotic tai klusajai balsij sev iekšā.
Starp citu, es vairs nezinu, kas ir galvassāpes.

Mums katram (varbūt ar izņēmumiem) dzīvē ir brīži, kad meklējam saskaņu. Jo nepazūd sajūta, ka var darīt, dzīvot citādi. Ja Tu tagad atskaties uz savu jau noieto ceļu, vai Tu vienmēr dzirdēji, ieklausījies iekšējā balsī, juti, ka varētu darīt savādāk vai tomēr ļāvies straumei?

Es arī sāku ar saskaņas meklēšanu. Un tagad saprotu, ka to nevar sameklēt kaut kur ārpusē. To var atrast tikai un vienīgi sevī. Bet pagāja krietns laiks, līdz izpratu to, ka jāsāk ar sevi. Pieņemt sevi, tādu kāda es esmu. Tas nebija viegli, bet vēlāk, tas radīja harmoniju, kas sākumā mainīja manu skatījumu uz dzīvi, manu pasauli, un tad jau sāka mainīties pasaule man apkārt. Ja paskatos atpakaļ, tad redzu, cik daudz kļūdu ir bijis manā dzīvē, tikai tāpēc, ka neesmu šai balsij jeb sajūtai klausījusi. Tagad to ir mazāk... Bet vienalga ir! Taču es domāju, ka bez šīm kļūdām nebūtu visa tā, kas man tagad ir, un nebūtu arī šīs iespējas dzīvot citādāku dzīvi. Caur kļūdām mēs mācamies un augam.

Vai šīs pārmaiņas bija vienpersoniskas? Kā to uzņēma Tava ģimene? Ir taču zināms, ka ar varu, pat, ja to dari labāko nodomu vadīts, otru cilvēku mainīt ir tikpat kā neiespējami.

Jā, pārmaiņas bija sākumā tikai manī. Bet man ir ļoti laimējies, ka man ir tik saprotoša ģimene un tā dod vajadzīgo atbalstu. Es pat nezinu, kā viss būtu pavērsies, ja kādam mājās nepatiktu tas, ko es daru! Cenšos rakstīšanai atvēlēt laiku tā, lai mana uzmanība netrūktu nevienam. Par to, ka rakstu zināja, tikai paši tuvākie, pārējiem uz Ziemassvētkiem tika pasniegts pārsteigums jau gatavas grāmatas veidā.

Otru cilvēku ar varu nekad nevar pārveidot. Esmu to sapratusi jau diezgan sen atpakaļ, un neesmu vairs centusies to darīt. Tas paņem spēku un sabojā attiecības. Taču, ja vēlas kaut ko mainīt, tad jāmainās, pirmkārt, jau pašam un tad pavisam nemanot mainās arī viss, kas ir apkārt. Cilvēki, apstākļi, visa dzīve. Apkārtējā pasaule jūt un uztver šīs pārmaiņas, un attiecīgi arī uz tām reaģē.

Mēs visu laiku runājam par pārmaiņām. Ja drīkstu jautāt, kāda bijusi Tava dzīve pirms Tu sāki rakstīt grāmatu? Kāda bija Tava ikdiena?

Darbs, mājas, darbs... Strādāju darbu, kas man patika, bet nedeva cerēto gandarījumu. Dzīvē bija sasprausti mērķi, kuru dēļ bija jāskrien, lai tos piepildītu... Tagad skatos uz dzīvi citādi un redzu, ka man apkārt ir tik daudz citu vērtību, kas ir patiesas un daudz svarīgākas. Un zinu, ka tajā ikdienā es vairs negribu atgriezties. Ļauju pagātnei pamazām norimt un dodos uz priekšu!

Citiem vārdiem sakot - Tu dzīvo šodien, šajā brīdī?

Es mācos to darīt. Es nesaku, ka tagad man nav mērķu! Man tie ir, bet citādi, es mācos tos piepildīt caur sirdi, ne ar prātu. Un tie piepildās!

Kura no grāmatā minētajām varonēm, ja salīdzinām sajūtu ziņā, Tu esi? Vai dzīves gudrā Sofijas tante vai vēl atklājošā Amanda?

O, es ļoti gribētu būt tāda kā tante Sofija! :) Bet es vēl tikai mācos un atklāju katru dienu kaut ko jaunu. Man ir grūti spriest. Iespējams, ka vairāk Amanda, kā tante Sofija. Jā, vēl esmu tikai skolniece Dzīves mācību skolā.

Tu teici, ka rakstot grāmatu, Tu esi visam klātesoša. Kā tas ir, Tu stāvi malā un uz visu noskaties vai arī izdzīvo notikumus, iemiesojoties kādā no varoņiem?

Nevarētu teikt, ka es tajā brīdī kļūstu kāds no stāsta varoņiem. Nē. Tas ir savādāk. Skatos it kā no malas, bet visas sajūtas es piedzīvoju kā katrs no viņiem. Nespēju tā īsti izskaidrot, bet tās ir brīnišķīgas izjūtas.

Runājot par otro grāmatu un, protams, ja drīksti to izpaust, vai tas būs turpinājums par mums, lasītājiem, jau iepazītās Amandas piedzīvoto?

Nē, nākamais stāsts ir par citiem cilvēkiem, citādākiem notikumiem un likteņiem, kaut zināmas līnijas no pirmās grāmatas turpinās arī otrajā. Šī grāmata ir par mums kā Zemes bērniem, par sevis kā nedalāmas Visuma daļas apzināšanos. 

Nesen kādā pļāpu žurnālā izlasīju, ka pazīstami sabiedrības cilvēki vasarā dodas svētceļojumos pie jūras vai citās neapdzīvotās vietās. Vai arī Tu jūti nepieciešamību pēc došanās kaut kur? Vai arī Tev nav vajadzīgi ārēji apstākļi, lai atslēgtos no ikdienas?

Nu jau vairākus gadus savu spēku smeļos savas lauku mājas apkārtnē no lielajiem vecajiem kokiem, zaļās zāles, upītes, no vēja un saules, lietus un sniega. No ģimenes un saviem draugiem, no visa, kas man ir apkārt katru dienu. Tajā pašā laikā man ļoti patīk ceļot, redzēt mežonīgas un neskartas dabas ainavas. Mani apbur koki un kalni, iespējams arī tāpēc tie pamanās iekļūt manās grāmatās. Svētceļojums? Tā ir mana dzīve. Es ceļoju cauri laikam, izzinot sevi, savu būtību, sastopot dažādus cilvēkus, kuri vienmēr uz kaut ko norāda, esot man kā Skolotāji, lai es mācītos un augtu. Aizraujošs un neatkārtojams ceļojums, un ļoti, ļoti svēts!

Kā Tev šķiet, kāds ir Tavu grāmatu lasītājs? Un ko Tu viņam gribētu teikt?

Šis ir fantastisks jautājums! Pieņemu, ka viņš ir tāds pats kā es, kurš meklē un vēlas izzināt, mēģinot izprast savu esību. Es viņam gribētu novēlēt nekad neapstāties un virzīties tikai uz priekšu, skatīties un redzēt, dzirdēt un nepadoties. Atvērt sirdi, atrast Līdzsvaru, un ienest savā dzīvē piepildījumu un klusu prieku! Un nekad nebaidīties būt Pašam – neatkārtojami vienreizējam.

Paldies, Kristīn, par sarunu! Un to, ko devi tās laikā.

Uz tikšanos Tavās grāmatās!

A.A. Milns. Vinnijs Pūks un viņa draugi. Zvaigzne ABC

Vai pazīsti dumjo lācēnu ar zāģu skaidām pilnu galvu? Ja neesi viņu pazinis, tad vismaz esi taču dzirdējis kādu stāstu par viņa piedzīvojumiem Septiņjūdžu mežā vai viņa draugiem - mazo sivēnu, trusi un ēzelīti I-ā un, protams, Kristoferu Robinu. 

Mana iepazīšanās ar Pūku notika agrā bērnībā, kad mājās, valdot kapa klusumam, ar brāli skatījāmies sirsnīgās krievu multenītes. Vai redzējām visus stāstus neatceros, taču visspilgtāk atmiņā palikusi lāča un sivēna dziesmiņa –
kuda idjom mi s pjetačkom balšoj, balšoj sikret, i ņe raskažem mi aņom i ņet, i ņet, i ņet! Vēlāk, kad pamazām sāku pārtapt par grāmatu tārpu, manā īpašumā nonāca izdevniecības „Sprīdītis” Vinnija Pūka grāmata. Paplāna, dzeltenīgu vāku un pilna H. Šeparda ilustrācijām. Un šķiet, ka tieši tās uzrunāja vairāk kā pats Vinnijs Pūks. Pēc laika parādījās Disney radītās multenes, no kurām atceros vien smieklīgo un svilpojošo trusi (viņam bija tāds akcents) un uz astes lēkājošo tīģeri. Kad decembrī iegādājos Vinnija Pūka piedzīvojumus kā dāvanu krustdēlam, aiz neko darīt sāku šķirstīt un izlasīju pati, atklājot, ka man jāmeklē viņam cita dāvana, jo šo gribēju paturēt sev.

Atverot grāmatas vāku, paveras košs zīmējums, kurā uzzīmēts mežs ar norādēm par katra grāmatas varoņa mājas atrašanās vietu. Vēl vairāk pārliecinos, ka par Vinnija Pūka stāstiem atceros gandrīz neko. Seko iepazīšanās un pirmais atzinums – šī grāmata ir ideāli piemērota, lai to kādam lasītu skaļi! «Reiz senos, senos laikos, varbūt tik senos, kā pagājusī piektdiena...», to izlasot, pieķeru sevi smaidām. Smaids no sejas nepazūd visu piedzīvojumu laikā, jo ar Vinniju Pūku savādāk nemēdz būt. Kā gan nesmaidīsi, ja Pūks iet pie bitēm pēc medus maskējies kā mākonis, pēc ciemošanās pie trusīša iestrēgst viņa durvju ailē, abi ar Sivēnu seko Bubulim pa pēdām, tikai beigās tās gan izrādās ir pašu piemīdītas un I-ā dzimšanas dienā paredzēto dāvanu - medus podu, Pūks jubilāram nes tik cītīgi, ka beigās viņš vien uzdāvina tukšu podu. Pūks ir arī labs detektīvs, jo ar viņa palīdzību I-ā atrod asti un Ekspotīcijā (tiem, kuri saredz šajā vārdā kļūdas, noteikti jāizlasa grāmata) visi atklāj Ziemeļpolu. Uzskaitītie piedzīvojumi bez šaubām nav visi, kas, lasot šo grāmatu, kurā apkopotas divas A. A. Milna grāmatas – «Vinnijs Pūks» un «Jaunā māja Pūka Priedītēs», ļauj mums kļūt par vienu no Septiņjūdžu meža iemītniekiem. Taču ikvienā no tiem ir pa kādai atziņai, kas mums, pieaugušajiem, ļauj uz lietām paskatīties bērnišķīgāk. Vai atcerēties sevi bērnībā, kad, spēlējoties ar rotaļlietām, varējām uzburt pasauli no jauna, bet savā modē. Runājot par grāmatas tehnisko pusi, tad nevar nepieminēt lielisko Vizmas Belševicas tulkojumu. Lai gan neesmu salīdzinājusi to ar oriģinālu, par to spriežu pēc tā, ka grāmatu lasīt ir viegli (nezinot, nevar just, ka teksts ir tulkojums) un tā, salīdzinot ar pašiem stāstiem, nezaudē savu rotaļīgumu arī valodā. Nevaru paiet garām faktam, ka grāmata ir uzrakstīta 83 gadus atpakaļ un tāpat kā mana omīte, kurai tikko palika tikpat, nav zaudējusi savu vitalitāti. Cik paaudzes ir izaugušas, lasot Vinniju Pūku, kas to lai zin’? Bet esmu pārliecināta, ka lācēns spēs aizkustināt arī mūsdienu Makvīna un bakuganu pārņemto bērnu sirsniņas. Kad aizvērts grāmatas otrs vāks, paliek netveramas sajūtas - tu esi bijis klāt tik daudz dažādiem piedzīvojumiem, pārpratumiem, taču nejūties noguris. Tev gribās vēl un vēl uz turieni, kur dusmas pārgājušas ātrāk, nekā sākušās, kur tāpat kā realitātē ir viens – kuram nekad nav labi, bet visi izliekas to nemanām. Kur draugs tik ļoti sargā otru draugu un nepamana, ka sēž tam virsū. Kur «(..) kāds mazs zēns vienmēr rotaļāsies ar savu Lāci.»

Interesējoties par grāmatas autoru ALANU ALEKSANDRU MILNU  (1882-1956) biogrāfiju, atklāju daudz interesantus un negaidītus faktus, pilnīgi pretējus tam, kādu es, talantīgo spalvas turētāju iztēlojos. Jau sākot ar to, ka skolas laikā viņā atklāja nevis emocionāla rakstnieka, bet racionāla matemātiķa spējas. Absolvējis dažādas matemātikas fakultātes, t.s. Kembridžas universitāti, 1903.gadā viņš turpinājis savas gaitas ar iegūto profesiju nesaistītā sfērā - kļūstot par ārštata rakstnieku. Papildinot žurnālā «Punch» publicētos skečus, 1905.gadā klajā nāca viņa pirmais romāns «LOVERS IN LONDON”. 1910.gadā viņš kļuva atpazīstams dramaturģijā, īpaši ar lugu «MR. PIM PASSES BY», kas sarakstīta vēlāk. Starp citu, atgriežoties no pirmā pasaules kara viņš pievērsās tieši šim žanram un ar dažādiem panākumiem lugas tika uzvestas Londonas teātros un Brodvejā. 31 gada vecumā Milns apprecēja žurnāla redaktora krustmeitu. Savu izvēli jokojot komentēdams – «Viņa smējās par maniem jokiem!» Lai gan bija īsts pacifists, tomēr papildināja armijas biedru rindas Pirmā pasaules kara laikā, pēc tā atgriežoties pameta darbu redakcijā un pievērsās savas daiļrades izkopšanai. Pēc dažādu žanru darbu izdošanas, 42 gadu vecumā Milns izdeva bērnu dzejoļu krājumu «When We Were Very Young». Grāmatu ilustrēja viņa draugs un «Punch» kolēģis - Ernests Šepards, un tajā iekļauto dzejoli par lācēnu uzskatīja par pirmo neoficiālo Pūka parādīšanos Milna darbos. Pēc diviem gadiem, 1926.gadā pasaule iepazinās ar gulētiešanas stāstiem par lācēna Vinnija Pūka piedzīvojumiem. Tiek lēsts, ka Milns tos radīja dēla Kristofera Robina iedvesmots, kad novērojis viņa rotaļas ar plīša lāci un citām rotaļlietām. 1928.gadā sekoja Vinnija Pūka turpinājums grāmatā «Jaunā māja Pūka Priedītēs», pēc tās izdošanas Milns paziņoja, ka vairāk turpinājumu nebūs, jo viņš vēlējās pasargāt savu dēlu no pieaugošās popularitātes, ko radīja Vinnijs Pūks. Milns nekad nav sapratis, kādēļ bērni viņu tā iemīlējuši, jo bērnu dzejoļi un Vinnija Pūka grāmatas netika radītas bērniem, bet pieaugušajiem, kuros dziļi iekšā mīt bērns! Viņš vēl ilgus gadus, pēc pēdējās Vinnija Pūka grāmatas izdošanas, dusmojies, ka, neskatoties uz citiem romāniem un lugām, ko uzrakstīja, rotaļu lāča popularitāte aizēnoja citus viņa radītos darbus.  Un visbeidzot, visvairāk mani pārsteidza, kad izlasīju, ka Milns nekad nav lasījis dēlam savus stāstus un lai gan grāmatas atklāja sirsnīgās tēva un dēla attiecības, realitātē tās bijušas ļoti atturīgas. Kristofers Robins visu dzīvi mēģināja sadzīvot ar slavu, kas, viņam negribot, gulās uz viņa pleciem, vienlaicīgi padarot viņu par neredzamu. Kad 1951.gadā viņš no Londonas pārcēlās uz nomaļu ciemu un tur atvēra grāmatnīcu, daudzi pircēja nāca vien tādēļ, lai paspiestu roku «īstajam» Kristoferam Robinam. Savu atpazīstamību viņš izmantoja, lai reiz piedalītos protesta akcijās, kas tika rīkotas pret naftas urbumu meklētājiem, kuri vēlējās izpostīt ASHDOWN jeb to pašu, mums tik pazīstamo Septiņjūdžu mežu. Vēlāk viņš nodevās sava tēva literatūras ceļa pētījumiem, uzrakstot divas autobiogrāfijas un beidzot iepazīstot savu vārda brāli, kas ļāva viņam pārvarēt mulsumu, ko visu dzīvi juta pret grāmatās atspoguļoto Kristoferu Robinu.

Neskatoties uz to, kādas patiesībā bijušas vai nebijušas rakstnieka un dēla attiecības, šo grāmatu gribētu uzdāvināt noteikti visiem tiem, kuriem mājās ir mazuļi. Vecumam nav nozīmes. Jo stāsts nav par stāstu, bet par sirsnību, kas lien ārā, kad vēl esi atvēris tikai pirmo grāmatas lapas pusi. Dāvinot šo grāmatu, man gribētos, lai tā paliek pieaugušā rokās. Ne jau tāpēc, lai grāmatu pasargātu, bet gan lai pieaugušais, spītējot nogurdinošajai dienai un bērna lasītprasmei, apsēžas blakus gultiņai un kopā ar viņu aiziet ciemos pie mīļā Vinnija Pūka. Un, ja pagaidām zem segas palīdušas vien Tavas kājas (vai arī sastopams vēl kāds kāju pāris), šī būs piemērota lasāmviela dienas noslēgumā, lai atpūstos un uzmodinātu mazuli, kurš prasīgajā ikdienas solī aizsnaudies Tevī, jo viņam, tāpat kā Milnam, tas noteikti patiks!