Kopš ar roku izrakstu emocijas kāda īpaša cilvēka dienasgrāmatā, šeit iestājies klusums kāds valda lasītavās. It kā viss kluss un mierīgs, taču kaut kur iečukstas balsis, citur iepīkstas telefons vai nočaukst cepumu tūta. Un neizmērojamais klusums kļūst šķietams.
Arī emuāru vides lasītavā man gājis līdzīgi. Vairāku mēnešu garumā, neierakstot nevienu rindiņu, nepazuda saikne ar iesākto. Pavidam saņēmu vēstules no emuāra ciemiņiem, kuri piekodināja nepazust, kādu anonīmu komentāru, kas izraisīja smaidu un... pavisam klusi sagaidīju emuāra gada jubileju. Todien, rudenīgā oktobra dienā virtuālās kūkas necepu, taču atzīšos – aizdomājos par to, cik gan ātri šis gads paskrēja un ko man lapiņas ielipināšana devusi.
Šajā dienā man gribējās pateikt paldies diviem cilvēkiem. Manam vīram, kurš mani iedrošināja rakstīt, un Inesei, kura, kļūstot par mana emurāra pirmo sekotāju, iedvesmoja turpināt. Nemelošu sakot, ka katrs pastāvīgais bloga ciemiņš rada prieku tā autoram. Tālab paldies ikvienam par kopā pavadīto laiku! Runājot par pastāvīgajiem ciemiņiem, nevaru nepieminēt Uni, ar kuru esam uz viena emocionālā viļņa. Esmu droša, ja nevarēšu kādu no tām ietērpt vārdos, viņa man nāks palīgā. Tāpēc, mīļā, paldies arī Tev!
Kur mēs palikām? Piecām iedvesmas lietām? Tās paliks kā parāds nākamajam gadam. Jā, nākamreiz, kad kopā «dzersim» tēju, tiksimies pēc gada. Tāpēc gadu mijā novēlu neļauties kritiskām pārdomām par aizvadīto, bet ļauties dzīves mirkļiem, ko nesīs Jaunais gads. Lai tas nepaskrien neizbaudīts.
