ciemiņu būšana

Esmu dzirdējusi par sevi sakām, ka esmu laba saimniece un, ciemojoties pie manis, ciemiņš jūtas gluži kā mājās. Pirmo reizi, to dzirdot, nosarku, nu, to uztveru kā komplimentu, jo esmu pieņēmusi, ka ābols no ābeles ābeles – manas vecmāmiņas, tālu nav aizripojis. Viņas vairāku stundu tekalēšanai, šmorēšanai un dekorēšanai pirms ciemiņu ierašanās biju ne tikai lieciniece, bet arī neredzamais palīgs. Toreiz man šķita, ka es nekad tā nestresošu un neņemšos par to, kā salvetes salocīt un katru nazi novietot ne tikai pareizajā pusē, bet arī pareizajā stāvoklī – ar griežamo pusi pret šķīvi. Un vēl daudzums citām lietām, par kurām, kā man šķiet, normāli cilvēki nedomā. Kaut kā tā ir iekārtots, ka skaļi pateiktais nekad piepildās. Un līdz šim novēroto vecmāmiņas ciemiņu uzņemšanā esmu vērtējusi pozitīvi. Bet kā rīkoties, ja mans saimnieciskums un manieres ciemiņu uzņemšanā traucē aizrādīt ciemiņiem, kuri kļuvuši nekaunīgi? 

Iedomājies, tuvojas brīvdienas, lai gan konkrēti plāni vēl nav radušies, ir dažādas iespējas, kā tās pavadīt. Pieņemt ielūgumu doties dabā vai palikt mājās, baudot nesteidzīgu atpūtu? Taču iezvanās telefons un piektdienas vakarā uzzini, ka brīvdienām plāni zināmi, jo ciemos atbrauks radinieki (lai gan pagaidām ciemošanās reizes nekad nenozīmē mūsu apciemošanu, tās vienmēr bijušas pa ceļam vai tāpēc, ka tajā brīdī tā ir kādam izdevīgi). Radiniekus neizvēlas, nudien. Taču par bērna pieskatīšanu, manuprāt, jāpaziņo viņa vecākiem. Tāpat kā daudzmaz konkrētu ierašanās laiku. Un tad ir sajūta – viss jau ir ieplānots, bez tavas klātbūtnes. Bez rēķināšanās ar tevi.

Man gribas domāt, ka neesmu tāda vienīgā. Visiem taču ir tādi ciemiņi, no kuriem cenšamies izvairīties un pirms viņu ierašanās uztraucamies. Ja Tev ir palaimējies, tad man un arī dažām manām draudzenēm nav. No vienas saņēmu ieteikumu turpināt ciest sakostiem zobiem. No citas – ja ir iespēja un gadījums, piemēram, kādi svētki, iedzert ko grādīgāku, jo tā būšot vieglāk visu laist gar ausi. Man pašai kaut kā liekas, ka konkrēto ciemiņu izturēšanos varētu mainīt, pasakot taisnību. Taču šādam solim nespēju izšķirties, jo ne vienmēr taisnības pateikšana beidzas ar sirsnīgu izrunāšanos, kādu asaru, apkampieniem un dzīvei, verot jaunu lapu. Man ir bijis tā, ka pirms viņu atbraukšanas esmu galvā iedomājusies situācijas, kuru laikā es drosmīgi atzīstos, ka mans mērs ir pilns. Taču, kad ierodas nekaunīgie, es uzvedos kā ierasti – pienesu kafijas, šmorēju pusdienas un sūtu vīru uz veikalu pēc pasūtītajiem našķiem. Reizēm man gribētos, kaut man nepiemistu latviešu kautrīgums un labās manieres...

Ticu, ka ir kāds, jau pārbaudīts veids kā mainīt esošo situāciju un ciemošanās reizes padarīt pat par abpusēji patīkamām. Pagaidām, lai par to rūpējas pozitīvas domas! :)

 

Novēlot vislabākos ciemiņus un iedvesmojošas ciemošanās reizes!

nesteidzies, vēl brītiņu paliec!

Kad dzirdu, izlasu vai redzu uzrakstu – bērnība, tūdaļ tieku ierauta atmiņu virpulī. Jo man tā bijusi gaiša un saulaina. Pilna smieklu, atklājumu, nobrāztu ceļu un tikpat netīru māsīcas roku, kura uzticami rakusi tuneļus kopā ar mani. Mūsu vasaras bija aizvadītas laukos, kur joprojām zāle zaļāka un rītos rases pilienu pilna. Mēs mēdzām piemājas grants ceļu pārvērst prāmī un smilšukastē, kastaņa pavēnī cept smilšu kūkas, kuras brāļi, norēķinoties ar ceļmallapām (mūsu latiem), ātri izpirka. Atceros, kā stundām ilgi spēlējāmies ar zariņiem, kurus ietērpām ceļmalā atrastajos ziedos, tie mums aizstāja pilsētā aizmirstās lelles. Un tā dien dienā, līdz saguruši līdām gultās. Šodien, kad esmu jau liela meitene, bērnībā atgriežos caur manu krustdēlu acīm. Tā, kas mīt viņos, noteikti ir savādāka par manējo, nemaz netērēšu laiku, atšķirības uzskaitot. Taču mani pārsteidza atklāsme, ka, neskatoties uz 4 gadu starpību, pat katrā no viņiem mīt pilnīgi dažāda sajūta par bērnību.

mēs uz mūsu «prāmja»

Par atšķirīgo bērnību aizdomāties sāku jau kūkas pasūtot. Šo tradīciju – dāvināt kūku – esmu pārņēmusi no manas krustmātes, jo viņa ik gadu manā dzimšanas dienā ieradās (ierodas vēl šodien) ar garšīgāko kūku pasaulē. Tādēļ arī es cenšos krustbērniem sarūpēt torti, jau laikus ievācot informāciju par ciemiņu skaitu un garšīgāko kūku cepējām, kuras mūsdienās vienlaikus ir īstas mākslinieces. Bija krietni jānopūlas, lai atrastu cepēju, kura ievingrinājusi roku Metriņu cepšanā. Jo, zini, Makvīnus cep gandrīz katra kūku meistare, bet Metriņš kā izrādījās tik pieprasīts nav. Nu, labi, lai jau tiek bērnam prieciņš. Ar otra krustdēla mammu mums gāja raitāk. Astoņgadīgajam redzesloks kļuvis plašāks par Makvīnu. Dažas stundas prātojam, kuru varoni labāk uzcept uz tortes, taču puišeļa pa kluso nopirktais Spaidermena komikss par izvēli liek nešaubīties. Kad kūkas pasūtītas, viena mamma piekodina noteikti nopirkt klāt vēl kādu nieku dāvanai, jo kūka ir kūka, mazais to neuztveršot kā dāvanu. Un otra mamma, otrpus klausulei vien iečukst – es viņam neko nestāstīšu, lai ir pārsteigums.

Klāt kūku ēšanas diena. Pirmās notika četrgadnieka svinības, ar piepūšamajām atrakcijām dārzā un varenu draugu baru ciemiņu kārtā. Uznāk maziņš kreņķis un torti jubilārs liek sagriezt, negaidot visus ciemiņus atbraucam. Metriņš jānoliek prom, to ēdīs vēlāk. No pamatnes nogrieztais kūkas gabaliņš tiek nolikts zālienā, kreņķis aizmirsies. Lielākā darbība norit ap dāvanu izsaiņošanu. Šitāds man jau ir, tādu esmu redzējis. Kad ierosinu aiziet izlēkāties, atskan atbilde – negribu. Nākamā dienā svinam astoņgadnieka svētkus. Plāni dienai neskaidri, tādēļ, lai jubilāram aiztaupītu vilšanos, neko nestāstām. Pasakām, ka būs pārsteigumu diena. Pirmais no tiem izbrauciens ar kuģīti – visiem jautājumiem par darbībām ostā atbildes rastas. Pusdienas un tētis atklāj nākamo – nopircis lielo čipsu paku, ko ikdienā dara reti. Tā, nu, gan varena dzimšanas diena! Savelkas mākoņi, bet uz jūru braucam tik un tā, kā nekā jubilāra vienīgais lūgums. Viņa iedrošināti, dzestrajā ūdenī pat izpeldamies. Satumst, atskan kluss jautājums – vai pārsteigumi jau beigušies? Pretī vien pasmaidu. Uzspēlējam spēli un jubilāra krusttēvs no vēlās maiņas tiek sagaidīts. Saspraužam kūkā svecītes, nodziedam dziesmu, valdot asaras, vēroju – cik gan puišel’s priecīgs un saviļņots! Pauze, lai iedomātos vēlēšanos un vienā elpas vilcienā sagurušais jubilārs nopūš astoņas svecītes. Vislabākā dzimšanas diena manā mūžā, pirms miega bučas iedošanas nosaka krustdēls. 

Varbūt tieši tas, ka dzimšanas dienas tika svinētas ar vienas dienas starpību, kļuva par iemeslu manam atklājumam. Tas vēl skaudrāk liek apzināties, ka bez visām vecāku atbildībām un pienākumiem klāt jāpieskaita arī – nenogalēt bērnišķo prieku! Jo tad, kad kļūstam pieauguši, simts dažādos veidos nāk pārbaudījumi un notikumi, kas tam liek pazust dabiskā veidā. Iespēju ir tik daudz. Tādēļ pat nespēju aptvert, kā to dabūt gatavu, jo mūsdienu vecākiem tiešām ir krietni jānopūlas, lai atrastu visā līdzsvaru. Jāpiebilst, ka abi vecāki iepriekš minētajiem zēniem dot to labāko. Vien lielākā atšķirība, ka neskatoties uz to, ka vecāki ir daudz turīgāki, vecākajam krustdēlam viņi ir iemācījuši gaidīt svētkus un mantas nopelnīt, novērtēt. Pretēji jaunākajam, kuram tās tiek atvestas pēc katra komandējuma un nopirktas tāpat vien, salauzto vietā. 

saruna pie tējas krūzes

Toreiz, kad aiz loga vēl krita lielas, baltas un pūkainas pārslas, manās rokās iegūlās Kristīnes Mucinieces grāmata „Kristālu glabātāji”. Aizverot grāmatas vāku, vairākus mēnešus dzīvoju līdzi galvenajai varonei Amandai un negribēju atgriezties no grāmatā aprakstītās pasaules. Izrādās, tās autore to nemaz necenšas, gluži pretēji – mācās mieru un saskaņu ienest ikdienā. Man bija grūti noticēt, ka grāmata ir ne tikai pirmā sērijā „Eņģeļu acis”, bet arī pirmā Kristīnes biogrāfijā. 

Kad domāju, ko uzrakstīt sarunas sākumā, ilgi nevarēju tikt pie īstajiem vārdiem, kas patiesi Kristīni raksturotu. Galvā biju pārvilkusi svītru vairākiem ievadvārdiem, līdz, aizbraukusi pie jūras, sajutu – viņa ir tikpat dzīva kā tā. Viņa var šalkot, bangot vai stāvēt klusa, taču visās savās izpausmēs spēt mierināt. Viņa ir silta un gaismas pilna. Un ar tintes pildspalvu izraksta savu sirdi grāmatās. Jā, būs arī otrā grāmata. Bet pirms tās nonākšanas grāmatnīcu plauktos, lūdzu Kristīni dalīties savās sajūtās.

Kristīn, šī ir Tava pirmā grāmata, caur kuru Tu savu lasītāju esi uzrunājusi ļoti personiski. Kā Tu nokļuvi līdz šim brīdim - rakstīšu savu grāmatu? Vai to, ka vēlies kļūt par rakstnieci zināji jau bērnībā?

Iespējams, ka jā! Es zināju, ka man ir jāraksta, kad atskatos atpakaļ. Bērnībā man bija tāds sarkans blociņš, kurā rakstīju mazus stāstiņus. Vēlāk vidusskolā man bija skolotāja, kura varbūt manī saredzēja kaut ko vairāk, jo ļāva man izpausties, neliekot rakstīt standarta sacerējumus, un lasīja manas esejas, vienmēr beigās uzrakstot - paldies! Tad atnāca cita skolotāja, kura bija citāds cilvēks, un "brīvdomātāji" nebija viņas sarakstā... Kad tajā semestrī latviešu valodā saņēmu gandrīz nesekmīgu atzīmi, tad noliku pildspalvu uz ilgu laiku. Līdz šim brīdim. Varbūt, ka tā arī bija jābūt? Varbūt man bija jāizaug līdz šim brīdim? Jāpiedzīvo visu to, ko esmu piedzīvojusi, lai kļūtu Es. Un tad jāapstājas, lai ieklausītos. Es vienkārši atļāvu visam notikt. Taču pirmais solis bija jāsper pašai, bez tā nekas nebūtu noticis. Ieklausīties sevī, atvērties, uzdrošināties un darīt...

Tu par šo pašu apstāšanos runā arī grāmatas pēcvārdā. Kāda tā bijusi Tev? Vai bija grūti atteikties no visa, iepriekš paredzētā, un ļauties kam tādam, par ko tikai nojauti?

Jā, sākums bija grūts. Prāts visu laiku spēlēja spēles. Bet ja nu... ko citi teiks... kam tas būs vajadzīgs... tādu ir simtiem... nav izredžu... nav pieredzes? Sirdsapziņas pārmetumi, simts un viena atruna! Taču kāda balss iekšā visu laiku mierinoši teica - raksti, raksti, raksti! Vienu brīdi es biju panikā. Bet par ko lai rakstu? Tā pati balss teica - vienkārši raksti, tie vārdi ir tavā sirdī! Brīžiem likās, ka neizturēšu. Ļoti bieži sāpēja galva. Un tad es apsēdos un rakstīju.

Apkārtējā pasaule vienkārši izgaist brīžos, kad rakstu, redzu spilgtas ainas, piesātinātas ar  spēcīgām sajūtām, krāsām un arī mūziku, kas pieskaras dvēselei. Gluži, kā filmā, taču es esmu it kā visā notiekošajā klātesoša. Tas ir kā brīnums, spēj tikai izbaudīt un pierakstīt!  Šīs sajūtas mani paceļ kā spārnos, to nevar aprakstīt... Un uz Ziemassvētkiem, kad turēju rokās savu Ziemassvētku brīnumu - grāmatu, es sapratu, ka esmu izdarījusi pareizo izvēli. Katrs cilvēks to var piedzīvot! Ir tikai jānotic tai klusajai balsij sev iekšā.
Starp citu, es vairs nezinu, kas ir galvassāpes.

Mums katram (varbūt ar izņēmumiem) dzīvē ir brīži, kad meklējam saskaņu. Jo nepazūd sajūta, ka var darīt, dzīvot citādi. Ja Tu tagad atskaties uz savu jau noieto ceļu, vai Tu vienmēr dzirdēji, ieklausījies iekšējā balsī, juti, ka varētu darīt savādāk vai tomēr ļāvies straumei?

Es arī sāku ar saskaņas meklēšanu. Un tagad saprotu, ka to nevar sameklēt kaut kur ārpusē. To var atrast tikai un vienīgi sevī. Bet pagāja krietns laiks, līdz izpratu to, ka jāsāk ar sevi. Pieņemt sevi, tādu kāda es esmu. Tas nebija viegli, bet vēlāk, tas radīja harmoniju, kas sākumā mainīja manu skatījumu uz dzīvi, manu pasauli, un tad jau sāka mainīties pasaule man apkārt. Ja paskatos atpakaļ, tad redzu, cik daudz kļūdu ir bijis manā dzīvē, tikai tāpēc, ka neesmu šai balsij jeb sajūtai klausījusi. Tagad to ir mazāk... Bet vienalga ir! Taču es domāju, ka bez šīm kļūdām nebūtu visa tā, kas man tagad ir, un nebūtu arī šīs iespējas dzīvot citādāku dzīvi. Caur kļūdām mēs mācamies un augam.

Vai šīs pārmaiņas bija vienpersoniskas? Kā to uzņēma Tava ģimene? Ir taču zināms, ka ar varu, pat, ja to dari labāko nodomu vadīts, otru cilvēku mainīt ir tikpat kā neiespējami.

Jā, pārmaiņas bija sākumā tikai manī. Bet man ir ļoti laimējies, ka man ir tik saprotoša ģimene un tā dod vajadzīgo atbalstu. Es pat nezinu, kā viss būtu pavērsies, ja kādam mājās nepatiktu tas, ko es daru! Cenšos rakstīšanai atvēlēt laiku tā, lai mana uzmanība netrūktu nevienam. Par to, ka rakstu zināja, tikai paši tuvākie, pārējiem uz Ziemassvētkiem tika pasniegts pārsteigums jau gatavas grāmatas veidā.

Otru cilvēku ar varu nekad nevar pārveidot. Esmu to sapratusi jau diezgan sen atpakaļ, un neesmu vairs centusies to darīt. Tas paņem spēku un sabojā attiecības. Taču, ja vēlas kaut ko mainīt, tad jāmainās, pirmkārt, jau pašam un tad pavisam nemanot mainās arī viss, kas ir apkārt. Cilvēki, apstākļi, visa dzīve. Apkārtējā pasaule jūt un uztver šīs pārmaiņas, un attiecīgi arī uz tām reaģē.

Mēs visu laiku runājam par pārmaiņām. Ja drīkstu jautāt, kāda bijusi Tava dzīve pirms Tu sāki rakstīt grāmatu? Kāda bija Tava ikdiena?

Darbs, mājas, darbs... Strādāju darbu, kas man patika, bet nedeva cerēto gandarījumu. Dzīvē bija sasprausti mērķi, kuru dēļ bija jāskrien, lai tos piepildītu... Tagad skatos uz dzīvi citādi un redzu, ka man apkārt ir tik daudz citu vērtību, kas ir patiesas un daudz svarīgākas. Un zinu, ka tajā ikdienā es vairs negribu atgriezties. Ļauju pagātnei pamazām norimt un dodos uz priekšu!

Citiem vārdiem sakot - Tu dzīvo šodien, šajā brīdī?

Es mācos to darīt. Es nesaku, ka tagad man nav mērķu! Man tie ir, bet citādi, es mācos tos piepildīt caur sirdi, ne ar prātu. Un tie piepildās!

Kura no grāmatā minētajām varonēm, ja salīdzinām sajūtu ziņā, Tu esi? Vai dzīves gudrā Sofijas tante vai vēl atklājošā Amanda?

O, es ļoti gribētu būt tāda kā tante Sofija! :) Bet es vēl tikai mācos un atklāju katru dienu kaut ko jaunu. Man ir grūti spriest. Iespējams, ka vairāk Amanda, kā tante Sofija. Jā, vēl esmu tikai skolniece Dzīves mācību skolā.

Tu teici, ka rakstot grāmatu, Tu esi visam klātesoša. Kā tas ir, Tu stāvi malā un uz visu noskaties vai arī izdzīvo notikumus, iemiesojoties kādā no varoņiem?

Nevarētu teikt, ka es tajā brīdī kļūstu kāds no stāsta varoņiem. Nē. Tas ir savādāk. Skatos it kā no malas, bet visas sajūtas es piedzīvoju kā katrs no viņiem. Nespēju tā īsti izskaidrot, bet tās ir brīnišķīgas izjūtas.

Runājot par otro grāmatu un, protams, ja drīksti to izpaust, vai tas būs turpinājums par mums, lasītājiem, jau iepazītās Amandas piedzīvoto?

Nē, nākamais stāsts ir par citiem cilvēkiem, citādākiem notikumiem un likteņiem, kaut zināmas līnijas no pirmās grāmatas turpinās arī otrajā. Šī grāmata ir par mums kā Zemes bērniem, par sevis kā nedalāmas Visuma daļas apzināšanos. 

Nesen kādā pļāpu žurnālā izlasīju, ka pazīstami sabiedrības cilvēki vasarā dodas svētceļojumos pie jūras vai citās neapdzīvotās vietās. Vai arī Tu jūti nepieciešamību pēc došanās kaut kur? Vai arī Tev nav vajadzīgi ārēji apstākļi, lai atslēgtos no ikdienas?

Nu jau vairākus gadus savu spēku smeļos savas lauku mājas apkārtnē no lielajiem vecajiem kokiem, zaļās zāles, upītes, no vēja un saules, lietus un sniega. No ģimenes un saviem draugiem, no visa, kas man ir apkārt katru dienu. Tajā pašā laikā man ļoti patīk ceļot, redzēt mežonīgas un neskartas dabas ainavas. Mani apbur koki un kalni, iespējams arī tāpēc tie pamanās iekļūt manās grāmatās. Svētceļojums? Tā ir mana dzīve. Es ceļoju cauri laikam, izzinot sevi, savu būtību, sastopot dažādus cilvēkus, kuri vienmēr uz kaut ko norāda, esot man kā Skolotāji, lai es mācītos un augtu. Aizraujošs un neatkārtojams ceļojums, un ļoti, ļoti svēts!

Kā Tev šķiet, kāds ir Tavu grāmatu lasītājs? Un ko Tu viņam gribētu teikt?

Šis ir fantastisks jautājums! Pieņemu, ka viņš ir tāds pats kā es, kurš meklē un vēlas izzināt, mēģinot izprast savu esību. Es viņam gribētu novēlēt nekad neapstāties un virzīties tikai uz priekšu, skatīties un redzēt, dzirdēt un nepadoties. Atvērt sirdi, atrast Līdzsvaru, un ienest savā dzīvē piepildījumu un klusu prieku! Un nekad nebaidīties būt Pašam – neatkārtojami vienreizējam.

Paldies, Kristīn, par sarunu! Un to, ko devi tās laikā.

Uz tikšanos Tavās grāmatās!