kafija ar kanēli

Manā apziņā ir daudz lietu, notikumu un vietu, ko saistu ar smaržu. Nu, kuram gan krustnagliņu un kanēļa aromāts neraisa ziemīgu un svētku sajūtu? Vai asteru un tikko krāsotas grīdas smarža pirmo skolas dienu? Reizēm pietiek ar nieka pussekundi, atpazīstot kādu sen sajustu smaržu, lai ceļotu laikā.

Šajā ziņā esmu absolūts frīks. Smarža ir pirmā, ko pamanu cilvēkos (telpā u.c.). Ir tādas, kas man saistās ar konkrētiem notikumiem vai laiku. Droši vien tāpēc jau vairāk kā 7 gadus lietoju vienas smaržas. Tikpat ilgi, cik esam pazīstami ar vīru. Teju katru dienu, tās izsmidzinot, man ir iespēja ar pirkstu galiem pieskarties mūsu pirmajai satikšanās reizei. Mēģinājumi tās mainīt, izgāzušies vairākkārt. Jo atmiņas, ko tās uzjundī, ir spēcīgākas. 

  

Šorīt, dzerot ar kanēli apbērtu kafiju, domāju par mums, pirmssvētku sajūtas meklētājiem. Un iztēlojos, kā justos un ko gribētu darīt, ja sešas dienas pirms svētkiem, mājās ienākot, smaržotu pēc tikko ceptām piparkūkām?

ilūzija

Vai esi kādreiz juties svešs vietā, ko reiz pazini labāk par savām plaukstu līnijām? Atgriežoties viss šķiet savādāks. Lielā ala vairs neizskatās tik liela. Krauja tik augsta. Un kāpnes – tik stāvas. Rodas sajūta, ka nekad, nekad te neesi bijis. Un tomēr... it viss ir tik pazīstams, reiz bērna acīm appētīts.

Man tā ir ikreiz, kad pēc ilgāka laika atgriežos zināmā vietā. Eju pa pazīstamām takām, bet jūtos kā tūrists Vecrīgā, kurš pēta to, uz ko mēs, ikdienā šurpu turpu skrienot, pat nepaskatāmies. Kavējos ar to vietu saistītās atmiņās. Un brīnos par lietu citādumu. Kad pēc ilgāka pārtraukuma vairāku gadu garumā šoruden apciemoju savu tanti, jutos līdzīgi. Lai gan tagad dzīvojam viena otrai tuvāk, skolas laikā, lai apciemotu tēta māsas ģimeni, mērojām sešu stundu garu ceļu. Tikāmies labākajā gadījumā divas reizes gadā. Tāpēc atkal satikšanās prieks bija patiess. Un mums, bērniem, rotaļu piesātināts. Manam brālēnam vienmēr bija jāīsteno ekstrēmas idejas. Lielā ātrumā, braucot ar riteni (kam starp citu labi nestrādāja bremzes) jātraucas no stāva kalna. Turoties pie pusvītuša zara, jālec ezerā. Un jārīko sacensības lēkšanā no otrā stāva. To visu atceros ar šausmām, jo man bija un ir joprojām bail no augstuma. Droši vien tieši tāpēc rudenī, kāpjot pa kāpnēm, atcerējos tieši lēkāšanu uz visiem mājās pieejamajiem spilveniem, ko piecatā bijām sastiepuši pāris minūtēs. Kāpu un ar katru pakāpienu sapratu, ka nemaz tas augstums, no kura lēcām, nav augsts. Bet toreiz, pēc pāris lēcieniem, likās, ka tas ir milzīgi iespaidīgs.

Tieši šo sajūtu, ik nedēļu aizdedzot sveci adventes vainagā un gaidot svētkus, gribu sev paturēt! Lai spēju skatīties ne vien no augšas, bet arī pazemīgā apakšā. Reizēm bērna acīm. Kad citkārt redzējām visu pārāk lielu, nekā tas realitātē bija. Jo varbūt tieši palielinājumā, nekā skatoties uz visu vispārēji, var ieraudzīt būtiskāko.