sestdiena, 2011. gada 22. janvāris

stafete emuāristu gaumē

Mans šī rīta patīkamais pārsteigums bija, kad, veicot ik rīta apli ciemojoties pie iecienītākajiem emuāriem, izlasīju ziņu, ka manās rokās nonācis 7 lietu stafetes kociņš! Man  gan stafetes kociņš asociējas ar sporta sacensībām un brīdi, kad sevī sakopo visus spēkus, lai tikai apsteigtu blakus skrienošo, zibenīgo sāncensi. Un teikšu godīgi, man, turot stafetes kociņu, vienmēr trīcēja rokas, palika karsti un nāca raudiens, jo bija nepārvarams uztraukums, lai tikai nesabojātu to, ko jau paveikuši iepriekšējie skrējēji. Taču šorīt, pateicoties Unei, man pirmo reizi, turot stafetes kociņu, nav ne mazākā satraukuma! Jo šī ir citāda stafete – emuāristu gaumē! Nonākusi līdz manis gandrīz no nenosakāma sākumpunkta, stafete aicina atklāt ne tikai 7 lietas par sevi, bet arī nodot stafetes kociņu tālāk.

Tātad „7 lietas par mani”
1. Kas ir pirmā lieta, ko tu iedomājies, kad piecelies no rīta?
Labprāt pasnaustu vēl brīdi, taču jāiet barot kaķi, kuri aiz guļamistabas durvīm nepacietīgi  durvju ailē skrāpē: „Labrīt!”
2. Pirmā lieta, ko tu pamani pretējā dzimumā?
Noteikti acis un mati, galvenais, lai tie ir izmazgāti.
3. Pirmā lieta, ko ņemtu līdzi uz neapdzīvotu salu?
Ja drīkst ņemt līdz arī cilvēku, tad es noteikti ņemtu līdzi savu brīnišķīgo vīru!
4. Kas ir pēdējais, ko tu apēdi?
Biezpiena – tomātu salātus. Kuriem kopš šī rīta, lai sevi pasargātu no gripas, klāt pievienojies arī ķiploks.
5. Pēdējais cilvēks, ar kuru tu runāji pa telefonu?
Ar tēti. Tik sirsnīgi nebijām runājušies sen.
6. Pēdējā filma, ko tu noskatījies?
Skatoties filmas, pēdējā laikā aizmiegu. Tādēļ pēdējā īsfilma, ko noskatījos, ir kāda no seriāla „Friends” 5. sezonas sērijām.
7. Pēdējā grāmata, ko tu izlasīji?
Lasu joprojām sirsnīgo grāmatu - „Vinnijs Pūks un viņa draugi”.
            
Stafetes kociņu apzinīgi nododu tādai pašai kaķu mīlei kā es - Inesei.

trešdiena, 2011. gada 19. janvāris

pavasaris uz palodzes

Jau gandrīz otro gadu par mājām saucam dzīvokli īpašā mājā. Īpaša māja ir ar to, ka tā ir saimniek’ māja (mūsu gadījumā saimnieces), mums ir brīnišķīgs iekš pagalms, kur vasarā acis priecē karalienes rozes visās iespējamās krāsās. Kaimiņi viens ar otru sveicinās un arī, nezinot vārdu, aprunājas. Kā smej mūsu saimniece – mēs esam kaķu mīļi, jo katrā dzīvoklī ir vismaz pa vienam kaķim, tāpēc mums kāpņu telpā dzīvo mūsu kopīgais minkāns, kurš izlēmis savai ģimenei, kura mainīja dzīvesvietu, nesekot. Viņš ir mūsu šveicars, kurš ikreiz, kad noguris vai ne tik noguris pārrodies mājās – mīlīgi sveicina! Kāpņu telpa nav īpaša tikai ar tur mītošo minkānu, mums ir savs mājas gariņš – iedvesmotājs, kurš svētku sajūtu rada kāpņu telpas palodzēs. Rudenī tur rotājas dārzeņu un kļavas lapu izstāde, arī Helovīna ķirbis smaida, ziemā uzzied Ziemassvētku zieds un svētvakarā visā kāpņu telpā un sniega kupenās tiek iedegtas sveču laternas. Mēs gaidām Lieldienas un Jāņos smaržojam ozollapu smaržas. Un šis it kā sīkumiņš, šķiet, iedvesmo ikkatru ģimeni svētkus ienest arī savās mājās. Arī tad, kad svētku noskaņa aizmirsta sēd tramvaja pieturā.

Mūsu kaķene jau labu laiciņu atklājusi jaunu nodarbi, tiklīdz atveras dzīvokļa ārdurvis – viņa aši skrien uz bēniņiem. Tā kā viņai vēl neesam spējuši izaudzināt uz ielas iegūto paradumu zagt, tad Megas mērķis ir panašķoties tur stāvošajos kāpņu telpas runča barības traukos. Un šorīt, kad ieradās kurjers, pietika ar pāris nenovaktētām sekundēm, kad viņa jau bija augšā. Kad kā ierasts kāpu meklēt savu zaglēnu, skatiens apstājās uz palodzes stāvošajiem puķu podiem... tici vai nē, bet, smukā rindiņā iekārtojies, sēdēja PAVASARIS! Skaisti ziedošās narcises it kā, spītējot aiz loga lēni krītošajām sniegpārslām, teica: «Hi, hi, hī, pie mums jau pavasaris!» 

Šonedēļ, kad Unes uzsākto iedvesmas akciju, pavasari gaidot, papildina aizvien jauni, iedvesmojoši stāsti, es atgādinu sev par to, kas mani iedvesmo. Un šodien sapratu, ka viena no iedvesmas lietām noteikti ir mūsu kāpņu telpa – pilna sirsnības, svētku sajūtas, kas pa spraugām lien arī pie mums. Tagad vien jāsagaida, kad arī hiacintes mūsu stāva palodzē atvērs ziedus un pavisam parasti podiņi pilni ar pavasari iekārtosies arī uz mūsu dzīvokļa palodzēm. 
Redzi kā, izrādās pietiek ar podiņu, lai otram dāvātu PAVASARI!

sestdiena, 2011. gada 15. janvāris

klusi pieskaroties


Bērnībā man bez mitas patika šķirstīt grāmatu par Pelnrušķīti vai citu princešu stāstu, kas allaž beidzās ar laimīgām beigām, ar rindiņu – un viņi dzīvoja ilgi un laimīgi... Jau toreiz zināju, ka kādu dienu gribu princi baltā zirgā, nu, ja ne zirgā, tad baltā kabrioletā vismaz. Bet, kad aizmirsās pirmās mīlas sirdssāpes, nožuva spilvenā izraudātās asaras, parādījās jaunas aizraušanās, sāka likties, ka laimīgas beigas un īstais, vienīgais princis mīt tikai pasakās. Pasakas tomēr piepildās un brīnumi notiek, kad tos vismazāk gaidām un katrai princesei savā paredzētā laikā. Liktenīgā tikšanās ir tik ikdienišķa, cik vien tā ir iespējama. Princi satiekam veikalā, sēžot baznīcas solā, varbūt arī, gaidot rindā, pie zobārsta – pirmais skatiens ir liktenīgs. Vēderā viss sagriežas un šķiet, ka pasaulē viss ir apstājies...

Savu princi satiku tikpat ikdienišķi, tikai tālāko vairs nevar dēvēt par ikdienu. Gaidot pasūtīto saldējuma kokteili, jaukais bārmenis bārstīja dažādus komplimentus un citus stāstiņus, kurus toreiz uztvēru kā bla – bla tekstiņus. Iepazinušies bijām. Un tad viena nejauša tikšanās, otra, kad jau tikšanās reizes tika meklētas apzināti. Kopš pirmās dienas drīz būs pagājuši seši gadi, kas nav ne daudz, ne maz, bet man šķiet, ka pietiekami, lai atrastu kopīgu ceļu uz grāmatās ierakstīto rindiņu – viņi dzīvoja ilgi un laimīgi... Jo pēc tikšanās reizes nekas jau nebeidzas. Priekšā ir liels pieslīpēšanās darbs, mācīšanās pieņemt otru tādu, kāds viņš ir, jo būsim godīgi – pilnīgi mainīt pieaugušu cilvēku ir neiespējami. Arī mēs mācījāmies un mācāmies joprojām skaļus strīdus pārvērst par klusākiem un mierīgākiem, otra nepilnības pieņemt un pielāgot situācijas tām. Mēs mācāmies runāt. Runāt ne tikai – kā tev šodien gāja – robežās, bet runāt par to, kas kunkst un kņud iekšā, dziļi sirsniņā. Ar katru gadu aizvien labāk iemācāmies viens otru sajust jau ne tikai no pusvārda, bet no pus kustības, pus acu skata.  Un, kad blakus ir tāds dzīves draugs, tad šķiet, ka izturēt var pilnīgi visu. 

Turpinot par prinčiem, tad patiesība jau ir tāda, ka nekas – ne skaistās bruņas, ne baltais zirgs (vai kabriolets) viņa vērtību neceļ tā, kā viņa iekšējā būtība. Maigums, atļaušanās būt viņam pašam un reizumis maza greizsirdība, kas liek mums, dāmām, lepni izslieties. Arī viņa bruņnieciskums, kas laužas ārā, kad tevi kāds sāpinājis. Un... rīta buča, klusi pieskaroties, lai neuzmodinātu tevi no saldā miega... Un tieši šajā brīdī, turpinot tēlot, ka buču neesi sajutusi, notici visām pasaules pasakām un tam, ka arī tu esi laimīgā Pelnrušķīte.