Bērnībā man bez mitas patika šķirstīt grāmatu par Pelnrušķīti vai citu princešu stāstu, kas allaž beidzās ar laimīgām beigām, ar rindiņu – un viņi dzīvoja ilgi un laimīgi... Jau toreiz zināju, ka kādu dienu gribu princi baltā zirgā, nu, ja ne zirgā, tad baltā kabrioletā vismaz. Bet, kad aizmirsās pirmās mīlas sirdssāpes, nožuva spilvenā izraudātās asaras, parādījās jaunas aizraušanās, sāka likties, ka laimīgas beigas un īstais, vienīgais princis mīt tikai pasakās. Pasakas tomēr piepildās un brīnumi notiek, kad tos vismazāk gaidām un katrai princesei savā paredzētā laikā. Liktenīgā tikšanās ir tik ikdienišķa, cik vien tā ir iespējama. Princi satiekam veikalā, sēžot baznīcas solā, varbūt arī, gaidot rindā, pie zobārsta – pirmais skatiens ir liktenīgs. Vēderā viss sagriežas un šķiet, ka pasaulē viss ir apstājies...
Savu princi satiku tikpat ikdienišķi, tikai tālāko vairs nevar dēvēt par ikdienu. Gaidot pasūtīto saldējuma kokteili, jaukais bārmenis bārstīja dažādus komplimentus un citus stāstiņus, kurus toreiz uztvēru kā bla – bla tekstiņus. Iepazinušies bijām. Un tad viena nejauša tikšanās, otra, kad jau tikšanās reizes tika meklētas apzināti. Kopš pirmās dienas drīz būs pagājuši seši gadi, kas nav ne daudz, ne maz, bet man šķiet, ka pietiekami, lai atrastu kopīgu ceļu uz grāmatās ierakstīto rindiņu – viņi dzīvoja ilgi un laimīgi... Jo pēc tikšanās reizes nekas jau nebeidzas. Priekšā ir liels pieslīpēšanās darbs, mācīšanās pieņemt otru tādu, kāds viņš ir, jo būsim godīgi – pilnīgi mainīt pieaugušu cilvēku ir neiespējami. Arī mēs mācījāmies un mācāmies joprojām skaļus strīdus pārvērst par klusākiem un mierīgākiem, otra nepilnības pieņemt un pielāgot situācijas tām. Mēs mācāmies runāt. Runāt ne tikai – kā tev šodien gāja – robežās, bet runāt par to, kas kunkst un kņud iekšā, dziļi sirsniņā. Ar katru gadu aizvien labāk iemācāmies viens otru sajust jau ne tikai no pusvārda, bet no pus kustības, pus acu skata. Un, kad blakus ir tāds dzīves draugs, tad šķiet, ka izturēt var pilnīgi visu.
Turpinot par prinčiem, tad patiesība jau ir tāda, ka nekas – ne skaistās bruņas, ne baltais zirgs (vai kabriolets) viņa vērtību neceļ tā, kā viņa iekšējā būtība. Maigums, atļaušanās būt viņam pašam un reizumis maza greizsirdība, kas liek mums, dāmām, lepni izslieties. Arī viņa bruņnieciskums, kas laužas ārā, kad tevi kāds sāpinājis. Un... rīta buča, klusi pieskaroties, lai neuzmodinātu tevi no saldā miega... Un tieši šajā brīdī, turpinot tēlot, ka buču neesi sajutusi, notici visām pasaules pasakām un tam, ka arī tu esi laimīgā Pelnrušķīte.
