pirmdiena, 2011. gada 28. marts

Kristīne Muciniece. Eņģeļu acis: Kristālu glabātāji. Ameija

Pēc emocionāla satricinājuma piedzīvošanas vienmēr pirmais no jautājumiem ir – kāpēc? Kāpēc tas notika tieši ar mani, nevis kaimiņu Janku?! Šie uzblīdušie jautājumi kā tādi ķirmji urbjas dziļi iekšā jau tā ievainotajā sirdī un rodas izmisums, jo atbildes šiem jautājumiem nav. Vismaz uzreiz. Izmisuma vadīts, tu vēlies kaut ātrāk spētu sev atbildēt un atgūt mieru, bet, racionāli domājot, iekļūsti vēl lielāka skaita kāpēc aplī. Kad tādā domās kaut kur citur skatā stāvēju grāmatnīcā, nejauši paķēru rokās Kristīnes Mucinieces 1.grāmatu „Kristālu glabātāji”. Izlasītais pēcvārdā: 
               Visa pamatā ir Klusums. Vai esi kādreiz ieklausījies Klusumā? Pamēģini! Un tu sadzirdēsi kādu balsi, kas nekad neklusē.  Savu Sirdsbalsi.”,
tobrīd uzrunāja tik ļoti, ka attapos jau pie kases vilkdama no somas maku. Tas bija spontāns un neplānots pirkums, ar lielām pretenzijām, ka iztērētā nauda būs jānožēlo. Un tikai tad, kad izlasīju grāmatu, sapratu, ka nekas, no iepriekš piedzīvotā grāmatnīcā, nenotika tāpat vien. Kristīnes Mucinieces grāmata manās rokās iegulās īstajā laikā un vietā. 


Grāmatas „Kristālu glabātāji” sākumā, ar piecpadsmit gadīgās Amandas acīm, iepazīstamies ar vienkāršu ģimeni, kur abi vecāki pavada ilgas stundas darbā un bērni vakarus vada ar emocionāli auksto auklīti. Meitenes acis ir dusmu asaru pilnas, jo kā allaž atskan zvans no vecākiem, kuri brīdina par aizkavēšanos. Amandas sirdi atkausēt spēj jaunākās māsas neizsmeļamais mīļums. Un tikai vēlāk, mammai no darba pārrodoties vienai, meitene saprot, ka šoreiz aizkavēšanās iemesls bijis nopietns. Tētis, kurš iepriekš ne par ko nebija sūdzējies, nokļuvis slimnīcā, bez cerībām uz atveseļošanos. Tādā lūzuma mirklī siltu smaidu, iekšēju, uzmundrinošu spēku ģimenes dzīvē ienāk tante Sofija. Un līdz ar viņas ierašanos Amandas un viņas ģimenes dzīve mainās par 1800. Vasaras brīvlaikā meitenes dodas pie Sofijas tantes uz rožu krūmu ieskauto kalnu namiņu. Tur ierodoties, caur atvērto logu Amanda sajūt ne tikai ieplūstam rožu smaržu, bet arī tur valdošo mieru, kuru spēj vien izjaukt pret Stefanu sajustās mīlas trīsas. Turpat viņa izjūt vēlmi saprast, kā šo mieru saglabāt un iemācīties dzīvot, ieklausoties sirdsbalsī. Dāvanā saņemtā rota no Sofijas tantes un dažādie mīklainie notikumi Amandu un viņas jauniegūto draugu Stefanu caur nezināmiem Vārtiem aizved Pagātnes pasaulē. Tīrā un mīlestības pilnā pasaulē, kur visam krāsas ir košākas un cilvēki dzīvo saskaņā ar sevi.  Šajā ceļojumā jaunieši piedzīvo neticamus notikumus. Un tikai atgriezušies atpakaļ tagadnē, viņi sajūt, ka viss, ko piedzīvojuši, bijis tā vērts, jo iegūts kas tāds, kas nav vārdos aprakstāms. Grāmatu lasot, nepārstāju domāt par pēcvārdā rakstīto. Vai kādreiz esmu ieklausījusies savā Sirdbalsī? Nezinu. Jo vairāk lapaspušu biju izlasīju, jo vairāk atskārtu, ka tomēr neapzināti esmu. Atcerējos dažas situācijas, kur pēdējā brīdī, iekšējo sajūtu vadīta, esmu pārdomājusi un rīkojusies pilnīgi pretēji, iepriekš nolemtajam. Bez nekāda loģiska pamatojuma. Un tikai paejot laikam saredzējusi, ka savā izvēlē neesmu kļūdījusies. Un jauniešu auditorijai paredzētā (lai tas Tevi nemulsina, tāpat kā mani par to uzzinot, jo, manuprāt, grāmata paredzēta jebkurai vecuma grupai) grāmata ir tieši par to – par ieklausīšanos sevī, par pauzes nospiešanu tik saplānotajā ikdienas skrējienā un daudz pilnīgākas laimes sajušanu.


Man tuva draudzene vienmēr, mierinot mani, kad esmu ļāvusies lielo jautājumu uzdošanai līdztekus atbilžu meklēšanai, ir teikusi, ka tādi cilvēki, kuri nepārtraukti kaut ko sevī meklē, vienmēr ir mazliet mazāk laimīgāki par tiem, kuri dzīvo dzīvi, neko neanalizējot tajā. Taču meklējumi ir bagātīgs ieguldījums, kas mums dots, ilggaidītā miera piedzīvošanai un kļūšanai par 'vairāk' laimīgākiem. Grāmata iepriekš apgalvoto liek uzrakstīt izceltiem burtiem un just apliecinājumu, ka esam uz pareizā ceļa, ja gribam meklēt mieru, prāta un domu skaidrību. Zinu, zinu, ka līdz ar pieredzi gan jau mēs iemācītos ieklausīties sevī, neuztraukties par tik tiešām nebūtiskiem sīkumiem un dzīvot saskaņā ar savu iekšējo es. Bet kāpēc gaidīt to – kaut kad, ja, grāmatas iedvesmoti un sajutušies saprasti, varam jau tagad tam pietuvoties!

trešdiena, 2011. gada 23. marts

atzīšanās

Šī gada Ziema bijusi balta. Tik balta, ka apkārt vien čum un mudž no sarunām par pavasari, kas ir ceļā. Mēs alkstam pavasara un ilgas padarījušas to klātesošu mūsu sirdīs. Bet, kā par to pārliecinājāmies sestdien, Ziema nekur tālu nav aizgājusi. Vien tikusi līdz kaimiņmājas stūrim, viegli mājot atvadas.

Kad asfalts kļūst aizvien pelēkāks un netīrās sniega grēdas pārvēršas peļķēs, uzdūros kādai dziesmai par sniegu. Par to sniegu, kad tas tik tikko apklāj zemi un kad mēs vēl par to spējam priecāties. Klausoties dziesmā, ataust atmiņā kāda sena pastaiga naksnīgā pilsētā. Ceļa biedra rakstainā cimdā ietērptā roka. Un netverams klusums, kāds var būt tikai Ziemā. Ne pavasarī, ne vasarā un ne čaukstošajā rudenī. Bet tieši Ziemā. Un šo mierpilno klusumu gribas saujām krāmēt burkā un iekonservēt, lai ir pieejams košajā pavasarī un dzirkstošā vasaras naktī.

Nu, jau par daudz mums sniega, bet varbūt ir labi izdzīvot to brīdi, kurā atrodies. Ne to, par kuru sapņo, un ne to, pēc kura ilgojies, bet tieši to, kurā esam tagad.
Klusumam vārdi nepiestāv. Bet šie – der kā uzlieti.

krīt, sniegs krīt uz skropstām Tev,
no novēršanās skatiens slēpjas.
krīt, sniegs krīt uz lūpām Tev,
no atzīšanās vārdi slēpjas.

snieg, snieg, sniegs, nu jau par daudz,
snieg, snieg, sniegs, nu jau par daudz,
nu jau par daudz...

krīt, sniegs krīt uz plaukstām Tev,
no pieskārieniem pirksti slēpjas.
krīt, sniegs krīt uz krūtīm Tev,
no atzīšanās sirds slēpjas.

Vārdi un mūzika – Kārlis Kazāks

otrdiena, 2011. gada 15. marts

priekos un nepriekos


Draugiem.lv izlasītais joks – pavasaris klāt, drīz uz soliņiem sāks augt vecmāmiņas!, nezinu kāpēc man atmiņā atsauca vienu no Sekss un Lielpilsētas sērijām. Ar vecmāmiņām tai gan ir mazs sakars. Toties šī, kurā meitenes dodas uz Atlantic City svinēt Šarlotes dzimšanas dienu, ir viena no mīļākajām sērijām. Jautājums, ko šajā sērijā Kerija uzdod Miradai, sēžot vecāku kundžu ekspresī, ir nodarbinājis arī manu prātu – vai tādā vecumā mēs vēl būsim draudzenes?! Protams, būsim – atbildēja Miranda! Un nešaubos, ka arī manas draudzenes atbildētu tāpat. Jo viņas zin’, ka citu atbildi es nemaz nepieņemtu.

 
Mums katram ir kāds cilvēks, kuru patiesībā pat grūti ir nosaukt par labāko draugu. Jo ar viņu esi piedzīvojis tik daudz... (pauze filmas attīšanai), ka šis draugs automātiski nokļūst to cilvēku grupā, ar kuriem tu atļaujies būt tāds, kāds esi – pilns dažādu trūkumu un dīvainību. Un tieši šī paša iemesla dēļ es savas draudzenes nevaru nosaukt par tādām, jo viņas jau sen tikušas pie statusa – māsas, ja to vispār var nosaukt par statusu. Stāsts, kā mēs kļuvām par māsām, ir visai parasts. Manai māsīcai, ar kuru bijām (un gribētos teikt esam) kā zeķu pāris, bija draudzene. Un tā kā es biju sīkā, kuru viņai bija jāpieskata un kuras uzraudzībā (lai gan biežāk pieskatīšanas pozīcijas mainījās otrādi) es tiku laista uz ballītēm, tad pašsaprotami, ka es visur vilkos līdzi. Un tā, soli pa solim mēs atklājām, ka viņu divu draudzība ir paplašinājusies un, nu, mēs varējām sev piedēvēt it visus nosaukumus, kas saistījās ar trīs – trīs musketieres, Čārlija eņģeli un Amazones. Paldies Dievam, ka mūsu vīriešu gaumes ir pretēji atšķirīgas un bijusi tikai viena situācija, kurā jāpadala bija viens vīrietis. Vidusskolas laiks bija mūsu draudzības uzplaukums. Kā nu ne, ja galvā simpātijas mainījās ātrāk par gadalaikiem un garāko diskusiju tēma bija – viņš pagāja man garām, ko tas varētu nozīmēt? Manu sajūsmu mazināja mammas teiktais, ka ne vienmēr draudzību, kas izveidojusies skolas laikā, iespējams saglabāt visu dzīvi. Nē, ar mums būs citādi, pie sevis domāju! Patiesībā citādi, nekā mammai bijis jau arī ir, jo šīs abas burvīgās meitenes es joprojām saucu par draudzenēm māsām. Mēs diezgan veiksmīgi tikām galā ar šķēršļiem, kas nepārprotami radās, kad visas trīs vairs dien dienā nesatikāmies, bet gan studējām dažādās pilsētās. Un tiem, kas radās, kad mūsu dzīvēs ienāca arī Lieliskie vīri! Taču tagad, kad mēs visas kopā satiekamies labi ja reizi gadā, es pie sevis jautāju – vai tik tiešām arī tādā vecumā mēs vēl būsim draudzenes?

Atbildot uz šo jautājumu, uzdevu pretjautājumu - bet ko es no savas puses daru, lai tas tā arī būtu? Un atbildē atklāju milzīgu robu. Pirmkārt, neatceros, kad pēdējo reizi būtu izbrīvējusi laiku, lai draudzenes svētkos būtu kopā ar viņu, arī tad, kad izpaliek lielā balle. Protams, par attaisnojumu kalpo vienas māsas atrašanās Anglijā un vēl miljoniem citu darīšanu un atrunu.  Bet tik un tā par atklāto man jānosarkst! Pārāk sena, lai to atcerētos, bijusi reize, kad meitenēm uzrakstīju vēstuli! Mūsu recepte cīņai ar attāluma šķēršļiem bija un paliek vēstuļu rakstīšana (pārsvarā epastā, bet pa dažai ar roku rakstītai atrodu arī atmiņu kastēs), kam ikdienā paskrienu garām, jo, atliekot uz vēlāku laiku, vienmēr liekas, ka meitenes pagaidīs. Tajā pašā laikā es (un zinu, ka arī viņas tāpat) jūtu, ka viņas man ir blakus! Bez zvanīšanas, bez rakstu zīmēm. Vienkārši kaut kur starp debesīm un zemi. Un man gribētos, lai es tā varētu pateikt vēl pēc padsmits kopā pavadītiem gadiem. 

Tāpēc, ja arī Tev ir tāds īpašs cilvēks vai cilvēki, ar kuriem vecumdienās vēlies, sēžot uz soliņa, priecāties par pavasari - negaidi pirmo soli no citiem, piezvani vai aizsūti pastkarti, lai kārtējo otrdienu padarītu par vienu labu paveiktu darbu bagātāku!