A.A. Milns. Vinnijs Pūks un viņa draugi. Zvaigzne ABC

Vai pazīsti dumjo lācēnu ar zāģu skaidām pilnu galvu? Ja neesi viņu pazinis, tad vismaz esi taču dzirdējis kādu stāstu par viņa piedzīvojumiem Septiņjūdžu mežā vai viņa draugiem - mazo sivēnu, trusi un ēzelīti I-ā un, protams, Kristoferu Robinu. 

Mana iepazīšanās ar Pūku notika agrā bērnībā, kad mājās, valdot kapa klusumam, ar brāli skatījāmies sirsnīgās krievu multenītes. Vai redzējām visus stāstus neatceros, taču visspilgtāk atmiņā palikusi lāča un sivēna dziesmiņa –
kuda idjom mi s pjetačkom balšoj, balšoj sikret, i ņe raskažem mi aņom i ņet, i ņet, i ņet! Vēlāk, kad pamazām sāku pārtapt par grāmatu tārpu, manā īpašumā nonāca izdevniecības „Sprīdītis” Vinnija Pūka grāmata. Paplāna, dzeltenīgu vāku un pilna H. Šeparda ilustrācijām. Un šķiet, ka tieši tās uzrunāja vairāk kā pats Vinnijs Pūks. Pēc laika parādījās Disney radītās multenes, no kurām atceros vien smieklīgo un svilpojošo trusi (viņam bija tāds akcents) un uz astes lēkājošo tīģeri. Kad decembrī iegādājos Vinnija Pūka piedzīvojumus kā dāvanu krustdēlam, aiz neko darīt sāku šķirstīt un izlasīju pati, atklājot, ka man jāmeklē viņam cita dāvana, jo šo gribēju paturēt sev.

Atverot grāmatas vāku, paveras košs zīmējums, kurā uzzīmēts mežs ar norādēm par katra grāmatas varoņa mājas atrašanās vietu. Vēl vairāk pārliecinos, ka par Vinnija Pūka stāstiem atceros gandrīz neko. Seko iepazīšanās un pirmais atzinums – šī grāmata ir ideāli piemērota, lai to kādam lasītu skaļi! «Reiz senos, senos laikos, varbūt tik senos, kā pagājusī piektdiena...», to izlasot, pieķeru sevi smaidām. Smaids no sejas nepazūd visu piedzīvojumu laikā, jo ar Vinniju Pūku savādāk nemēdz būt. Kā gan nesmaidīsi, ja Pūks iet pie bitēm pēc medus maskējies kā mākonis, pēc ciemošanās pie trusīša iestrēgst viņa durvju ailē, abi ar Sivēnu seko Bubulim pa pēdām, tikai beigās tās gan izrādās ir pašu piemīdītas un I-ā dzimšanas dienā paredzēto dāvanu - medus podu, Pūks jubilāram nes tik cītīgi, ka beigās viņš vien uzdāvina tukšu podu. Pūks ir arī labs detektīvs, jo ar viņa palīdzību I-ā atrod asti un Ekspotīcijā (tiem, kuri saredz šajā vārdā kļūdas, noteikti jāizlasa grāmata) visi atklāj Ziemeļpolu. Uzskaitītie piedzīvojumi bez šaubām nav visi, kas, lasot šo grāmatu, kurā apkopotas divas A. A. Milna grāmatas – «Vinnijs Pūks» un «Jaunā māja Pūka Priedītēs», ļauj mums kļūt par vienu no Septiņjūdžu meža iemītniekiem. Taču ikvienā no tiem ir pa kādai atziņai, kas mums, pieaugušajiem, ļauj uz lietām paskatīties bērnišķīgāk. Vai atcerēties sevi bērnībā, kad, spēlējoties ar rotaļlietām, varējām uzburt pasauli no jauna, bet savā modē. Runājot par grāmatas tehnisko pusi, tad nevar nepieminēt lielisko Vizmas Belševicas tulkojumu. Lai gan neesmu salīdzinājusi to ar oriģinālu, par to spriežu pēc tā, ka grāmatu lasīt ir viegli (nezinot, nevar just, ka teksts ir tulkojums) un tā, salīdzinot ar pašiem stāstiem, nezaudē savu rotaļīgumu arī valodā. Nevaru paiet garām faktam, ka grāmata ir uzrakstīta 83 gadus atpakaļ un tāpat kā mana omīte, kurai tikko palika tikpat, nav zaudējusi savu vitalitāti. Cik paaudzes ir izaugušas, lasot Vinniju Pūku, kas to lai zin’? Bet esmu pārliecināta, ka lācēns spēs aizkustināt arī mūsdienu Makvīna un bakuganu pārņemto bērnu sirsniņas. Kad aizvērts grāmatas otrs vāks, paliek netveramas sajūtas - tu esi bijis klāt tik daudz dažādiem piedzīvojumiem, pārpratumiem, taču nejūties noguris. Tev gribās vēl un vēl uz turieni, kur dusmas pārgājušas ātrāk, nekā sākušās, kur tāpat kā realitātē ir viens – kuram nekad nav labi, bet visi izliekas to nemanām. Kur draugs tik ļoti sargā otru draugu un nepamana, ka sēž tam virsū. Kur «(..) kāds mazs zēns vienmēr rotaļāsies ar savu Lāci.»

Interesējoties par grāmatas autoru ALANU ALEKSANDRU MILNU  (1882-1956) biogrāfiju, atklāju daudz interesantus un negaidītus faktus, pilnīgi pretējus tam, kādu es, talantīgo spalvas turētāju iztēlojos. Jau sākot ar to, ka skolas laikā viņā atklāja nevis emocionāla rakstnieka, bet racionāla matemātiķa spējas. Absolvējis dažādas matemātikas fakultātes, t.s. Kembridžas universitāti, 1903.gadā viņš turpinājis savas gaitas ar iegūto profesiju nesaistītā sfērā - kļūstot par ārštata rakstnieku. Papildinot žurnālā «Punch» publicētos skečus, 1905.gadā klajā nāca viņa pirmais romāns «LOVERS IN LONDON”. 1910.gadā viņš kļuva atpazīstams dramaturģijā, īpaši ar lugu «MR. PIM PASSES BY», kas sarakstīta vēlāk. Starp citu, atgriežoties no pirmā pasaules kara viņš pievērsās tieši šim žanram un ar dažādiem panākumiem lugas tika uzvestas Londonas teātros un Brodvejā. 31 gada vecumā Milns apprecēja žurnāla redaktora krustmeitu. Savu izvēli jokojot komentēdams – «Viņa smējās par maniem jokiem!» Lai gan bija īsts pacifists, tomēr papildināja armijas biedru rindas Pirmā pasaules kara laikā, pēc tā atgriežoties pameta darbu redakcijā un pievērsās savas daiļrades izkopšanai. Pēc dažādu žanru darbu izdošanas, 42 gadu vecumā Milns izdeva bērnu dzejoļu krājumu «When We Were Very Young». Grāmatu ilustrēja viņa draugs un «Punch» kolēģis - Ernests Šepards, un tajā iekļauto dzejoli par lācēnu uzskatīja par pirmo neoficiālo Pūka parādīšanos Milna darbos. Pēc diviem gadiem, 1926.gadā pasaule iepazinās ar gulētiešanas stāstiem par lācēna Vinnija Pūka piedzīvojumiem. Tiek lēsts, ka Milns tos radīja dēla Kristofera Robina iedvesmots, kad novērojis viņa rotaļas ar plīša lāci un citām rotaļlietām. 1928.gadā sekoja Vinnija Pūka turpinājums grāmatā «Jaunā māja Pūka Priedītēs», pēc tās izdošanas Milns paziņoja, ka vairāk turpinājumu nebūs, jo viņš vēlējās pasargāt savu dēlu no pieaugošās popularitātes, ko radīja Vinnijs Pūks. Milns nekad nav sapratis, kādēļ bērni viņu tā iemīlējuši, jo bērnu dzejoļi un Vinnija Pūka grāmatas netika radītas bērniem, bet pieaugušajiem, kuros dziļi iekšā mīt bērns! Viņš vēl ilgus gadus, pēc pēdējās Vinnija Pūka grāmatas izdošanas, dusmojies, ka, neskatoties uz citiem romāniem un lugām, ko uzrakstīja, rotaļu lāča popularitāte aizēnoja citus viņa radītos darbus.  Un visbeidzot, visvairāk mani pārsteidza, kad izlasīju, ka Milns nekad nav lasījis dēlam savus stāstus un lai gan grāmatas atklāja sirsnīgās tēva un dēla attiecības, realitātē tās bijušas ļoti atturīgas. Kristofers Robins visu dzīvi mēģināja sadzīvot ar slavu, kas, viņam negribot, gulās uz viņa pleciem, vienlaicīgi padarot viņu par neredzamu. Kad 1951.gadā viņš no Londonas pārcēlās uz nomaļu ciemu un tur atvēra grāmatnīcu, daudzi pircēja nāca vien tādēļ, lai paspiestu roku «īstajam» Kristoferam Robinam. Savu atpazīstamību viņš izmantoja, lai reiz piedalītos protesta akcijās, kas tika rīkotas pret naftas urbumu meklētājiem, kuri vēlējās izpostīt ASHDOWN jeb to pašu, mums tik pazīstamo Septiņjūdžu mežu. Vēlāk viņš nodevās sava tēva literatūras ceļa pētījumiem, uzrakstot divas autobiogrāfijas un beidzot iepazīstot savu vārda brāli, kas ļāva viņam pārvarēt mulsumu, ko visu dzīvi juta pret grāmatās atspoguļoto Kristoferu Robinu.

Neskatoties uz to, kādas patiesībā bijušas vai nebijušas rakstnieka un dēla attiecības, šo grāmatu gribētu uzdāvināt noteikti visiem tiem, kuriem mājās ir mazuļi. Vecumam nav nozīmes. Jo stāsts nav par stāstu, bet par sirsnību, kas lien ārā, kad vēl esi atvēris tikai pirmo grāmatas lapas pusi. Dāvinot šo grāmatu, man gribētos, lai tā paliek pieaugušā rokās. Ne jau tāpēc, lai grāmatu pasargātu, bet gan lai pieaugušais, spītējot nogurdinošajai dienai un bērna lasītprasmei, apsēžas blakus gultiņai un kopā ar viņu aiziet ciemos pie mīļā Vinnija Pūka. Un, ja pagaidām zem segas palīdušas vien Tavas kājas (vai arī sastopams vēl kāds kāju pāris), šī būs piemērota lasāmviela dienas noslēgumā, lai atpūstos un uzmodinātu mazuli, kurš prasīgajā ikdienas solī aizsnaudies Tevī, jo viņam, tāpat kā Milnam, tas noteikti patiks!