Šī gada Ziema bijusi balta. Tik balta, ka apkārt vien čum un mudž no sarunām par pavasari, kas ir ceļā. Mēs alkstam pavasara un ilgas padarījušas to klātesošu mūsu sirdīs. Bet, kā par to pārliecinājāmies sestdien, Ziema nekur tālu nav aizgājusi. Vien tikusi līdz kaimiņmājas stūrim, viegli mājot atvadas.
Kad asfalts kļūst aizvien pelēkāks un netīrās sniega grēdas pārvēršas peļķēs, uzdūros kādai dziesmai par sniegu. Par to sniegu, kad tas tik tikko apklāj zemi un kad mēs vēl par to spējam priecāties. Klausoties dziesmā, ataust atmiņā kāda sena pastaiga naksnīgā pilsētā. Ceļa biedra rakstainā cimdā ietērptā roka. Un netverams klusums, kāds var būt tikai Ziemā. Ne pavasarī, ne vasarā un ne čaukstošajā rudenī. Bet tieši Ziemā. Un šo mierpilno klusumu gribas saujām krāmēt burkā un iekonservēt, lai ir pieejams košajā pavasarī un dzirkstošā vasaras naktī.
Nu, jau par daudz mums sniega, bet varbūt ir labi izdzīvot to brīdi, kurā atrodies. Ne to, par kuru sapņo, un ne to, pēc kura ilgojies, bet tieši to, kurā esam tagad.
Klusumam vārdi nepiestāv. Bet šie – der kā uzlieti.
krīt, sniegs krīt uz skropstām Tev,
no novēršanās skatiens slēpjas.
krīt, sniegs krīt uz lūpām Tev,
no atzīšanās vārdi slēpjas.
snieg, snieg, sniegs, nu jau par daudz,
snieg, snieg, sniegs, nu jau par daudz,
nu jau par daudz...
krīt, sniegs krīt uz plaukstām Tev,
no pieskārieniem pirksti slēpjas.
krīt, sniegs krīt uz krūtīm Tev,
no atzīšanās sirds slēpjas.
Vārdi un mūzika – Kārlis Kazāks
0 Comments:
Ierakstīt komentāru