Man ļoti patīk mirklis „pirms”. Sajūta, kas mijas ar vieglu uztraukumu un svētlaimīgu mieru. Pirms ballītes, kādas tikšanās, ceļojuma, pavasara un svētkiem, pirms pirmās peldes vasarā, pirms skūpsta un pirmās uz mēles izkusušās zemenes. Un vēl neviena vilšanās, kas gadījusies pa ceļam, nav iemācījusi mani nesacerēties. Šīm sajūtām esmu tā pieķērusies, ka brīžos, kad, to nesajutusi, esmu turpinājusi doties pretī nezināmajam, man nekas nav izdevies. Pat bantīti uzsiet dāvanai.
Šķiet, tikko zibenīgi aiztraucies pavasars, vien atstājot saelpoto ceriņu smaržu atmiņā, un arī pirmais mēnesis vasarā tūliņ būs cauri, taču iekšēji ir šī sajūta... pirms. Jo viss vēl priekšā. Vēl tik daudz vasaras naksnīgu sarunu, piesmietu vakaru un zvaigžņu lietus. Pirmie mammas dārzā noplūktie tomāti, saldi un smaržīgi, kūkas un ūdens dzeršanas tūres atslodzei, garām skrienot saklausīti koncerti, arī neplānoti ceļojumi un dejas līdz rītausmai.
Vēl tik daudz mirkļu pirms...
Sajūti!
1 Comment:
Lasot arī manī uzbūrās šis prieks sajust sajūtas pirms. Un varu tikai piekrist tās ir brīnišķīgas, un nekāda vilšanās nevar mainīt to, ka atkal un atkal ļaujamies tām.
Ierakstīt komentāru