būt kopā

Nav laika! Vislabākā atruna dažādās dzīves situācijās. Tā kalpo par labu paskaidrojumu, kādēļ pēc skolas beigšanas un aktīvas dziedāšanas pulciņos vairs nedziedu. Tā lieti noder, kad, skrienot ielās, pieklājīgi jāatšuj uzbāzīgs produktu reklamētājs. Un... jā, to izmantoju arī tad, kad omai (vai kādam citam) ar lielu vainas apziņu jāpaskaidro, kādēļ nav sanācis atbraukt vai piezvanīt. Protams, bieži šī atruna bijusi tīra patiesība, kad daudz kas aizslīdējis gar degunu darba vai citu neatceļamu pasākumu dēļ. Taču, runājot atklāti, tikpat bieži, slēpjoties aiz «bezlaika», esmu krāpusies, lai nebūtu jāatzīstas, ka man vienkārši ir slinkums vai nogurums. Viss jau ir kārtībā, jo zinu, ka šo vārdu salikuma izmantošanā neesmu unikāla. Tomēr vislabāk šīs frāzes tumšo pusi esmu iepazinusi tad, kad bijis kādu jāzaudē. Uz visiem laikiem. Izjūtot, ka laika tik tiešām nav.

Viņš nekad neturēja dusmas. Ja arī sanāca ar kādu sakašķēties (visbiežāk jau, protams, ar sievas kundzi), viņš mācēja strīda laikā stāvēt malā, slēpjot labsirdīgu smīnu. Viņam bija ļoti raupjas un rievotas rokas, jo ļoti strādīgs viņš mums bija. Viņš cēlās līdz ar ausmu un gāja gulēt uzreiz pēc Panorāmas. Un lai satiktu un varētu sarunāties ar kara laikā palikušo brāli Vācijā, kurš aizmirsis dzimto valodu, 75 gadu vecumā opaps cītīgi mācījās standartfrāzes vāciski. Viņam paveicās, jo Berlīnē uz ielas satiktā atsaucīgā sieviete no Krievijas palīdzēja abiem brāļiem saprasties pilnvērtīgāk. No Vācijas viņš atgriezās pacilāts un lietotā auto. Tā vienkārši. Viņam visa dzīve bijusi vienkārši brīnišķīga! Runājot par brāļiem un māsām, viņi kopā bija 10, tieši tādēļ, man šķiet, viņš bija tik izpalīdzīgs. Un ar savu padomu vai darba roku kādā brīdī bija izlīdzējis teju pusei mazpilsētas, kurā nodzīvoja mūžu. Viņš bija arī ļoti konservatīvs, atceros, kā ļoti dusmojos par viņa aizrādījumu tam, ka ar vīru (toreiz vēl draugu) publiskā vietā bijām rokās sadevušies. Jā, un arī par to, ka brāli kā uzvārda turpinātāju, viņš kā man likās mīlēja vairāk. Tikai pēdējās kopā pavadītajās stundās, kad viņš vairs nespēja neko pateikt un tikai cieši turēja manu roku, es sapratu, ka tās bija muļķības. Jā. Kad viņš saslima, visiem tas bija negaidīts trieciens. Parasti ome bija tā slimīgākā un vairāk uzpasējamākā no abiem. Opis vēl gadu pirms aiziešanas ara laukus un stādīja kartupeļus. Ļoti labi atceros brīdi, kad sēdēju vilcienā un braucu pie opa, lai pierakstītu viņa dzīves stāstu. To viņš man bija stāstījis vairakkārt, īpaši reizēs, kad biju pārņemta ar dzimtas koka veidošanu. Bet bērnībā to uztvēru tik pašsaprotami, ka pat prātā neienāca pierakstīt galvenos faktus. Kad mamma pateica, ka vēl nedēļu iepriekš satiktais un smaidīgais opis nevar piecelties no gultas, viņam paliek grūti runāt un jācer, ka satikšu viņu vēl dzīvu, es izjutu frāzi – nav laika! Vairs nebija laika pierakstīt gada skaitļus, es lūdzu, kaut būtu laiks pateikt, cik ļoti viņu mīlu, ko kā izrādās nekad iepriekš viņam nebiju teikusi. Paspēju. Taču pēc bērēm es ilgu laiku centos saglabāt sajūtu, ka laiks, kas mums ir dots, nav noturams. Kā smiltis, ko cenšamies noturēt plaukstās, bet tās spītīgi birst pa visām spraugām starp pirkstiem...

Es nevaru pateikt, ka vairs nekad nesaku, ka man nav laika. Saku. Un noteikti biežāk, nekā vajadzētu. Bet vakar, kad kapos, kur ir atdusas vieta opim, Vasarsvētku ietvaros noritēja kapu svētki, man nebija sajūtas, ka vēlos tur būt. Jo opapu atceros un pieminu biežāk, nekā reizi gadā. Tomēr vēl vairāk es cenšos atcerēties par mīļajiem, kuri vēl par spīti vecumam gatavo garšīgāko debesmannu pasaulē un spēj iedvest mieru tikai viegli pieskaroties. Jo var pienākt brīdis, kad nebūs vairs jāsaka – man nav laika.