pa īstam

Esmu novērojusi, ka ir divi dzimšanas dienu cilvēku tipi. Vieni, kuri regulāri rīko skaļas un jautras ballītes, pulcina kopā draugus un bauda nedalītus uzmanības apliecinājumus. Un otri, kuri izvairās no ciemiņiem dzimšanas dienā un pāris nedēļas pirms tās izdzīvo ko līdzīgu mazai depresijai, kurai bieži nav izskaidrojuma. Jāsaka, ka, neskatoties uz dažām dzīves laikā nosvinētām jubilejām, vairāk piederu pie tiem otrajiem. Un iespējams šīs sajūtas varu sasaistīt ar to, ka Jaunā gada iestāšanos izjūtu nevis 1.janvārī, bet savā dzimšanas dienā. 

Tātad mans Jaunais 2011.gads iestājās 20.maija rītā. Rītā, kad pamodos apsveicēju skubināta. Rītā, kad kā allaž varēju priecāties par skaisto laiku savā dienā. Atminos tikai vienu dzimšanas dienu, kurā lijis. Visas pārējās Dievs dāvājis saules pielietas. To, ka esmu dzimusi brīnišķā dienā un laikā, vēlreiz apzinājos braucot ar velosipēdu. Un šis brauciens bija īpašs arī ar to, jo kļuva par manu pirmo patstāvīgo braucienu uz centru, par ko jūtos ļoti gandarīta. Tie, kuri par pārvietošanās līdzekli izvēlējušies riteni, man piekritīs, ka sajūtas, braucot ar to, ir vienreizējas. Man vienmēr gribas salīdzināt tās ar tādu suņa prieku, kurš izbāzis mēli brauc pie atvērta mašīnas loga un izskatās bezgala laimīgs (ja pavēro pretī braucošos, viņi izskatās tikpat laimīgi). Kad, matiem un svārkiem plīvojot, manas dienas rītā braucu uz centru, es sajutos dzīva! Nu, tā pa īstam, laimes asarām saskrienot acīs. Tā, ka gribas podus gāzt vai vienkārši sasliet kājas gaisā, vērojot saulrietu. Citiem vārdiem nevis, par zemu novērtējot šo brīdi, skriet pakaļ dzīvei, bet izdzīvot to! Jo mēs (arī es) bieži vien šos vārdus lietojam un ieliekam savos tuvākās nākotnes plānos, bet ne vienmēr mums izdodas tā pa īstam tos piepildīt. Un ar to es nedomāju egoistiski mainīt savu ikdienu, lai redz’ tagad dzīvotu šodienai, nerēķinoties ne ar tuvākajiem, ne arī rītdienu. Bet, godīgi izvērtējot, izskaust to, kad diezgan bieži tērējam savu laiku kaut kam, kas patiesībā jau rīt nebūs atcerēšanās vērts. Tas kaut kas var būt pilnīgi jebkas. 

Kad uzmanīgi un lēni devos savā braucienā, man bija laiks izbaudīt ceriņu smaržu, kastaņsveču ziedu lietu un vispār pavasari kopumā. Es to tik ļoti gaidīju, bet viss uzziedēja tik nemanāmi ātri, ka tikai maija otrajā pusē es pa īstam to piedzīvoju. Un tad es apņēmos, ka katru rītu pirms došos savās gaitās sev atgādināšu – dzīvot šodien tā, lai rīt gribētos atkārtot to vēl! 

PA ĪSTAM.