freshman father

Meklējot filmu klusajam pašceptu picu ēšanas vakaram, nejauši pults spaidīšana apstājās pie LTV7 kanāla un tur raidītās filmas – Freshman Father jeb latviskotais nosaukums Dzīves skola. Filmas sākums neliecināja par kaut ko iepriekš neredzētu. Tipisks amerikāņu filmu stāsts par vidusskolas pārīti izlaiduma ballē, kuri, protams, ieguvuši visu absolventu iekāroto balles karaļa un karalienes titulu. Lai gan abi ir iemīlējušies, tomēr neziņa māc, kā izturēs atšķirtības laiku, studējot dažādās pilsētās. Stāsta paredzamais turpinājums mainās brīdī, kad abi jaunieši saprot, ka gaida bērnu. Viss notiek pareizi – viņi apprecas un tomēr Džons, mātes iedrošināts, izlemj sekot savam sapnim un kopā ar sievu doties uz Bostonu, kur topošo tēti gaida stipendija Hārvardā. Jaunās ģimenes dzīves sākums ir gaišs. Viņiem tiek piešķirts dzīvoklis laulātajiem. Septiņpadsmit gadīgā jauniete iemācās kļūt par lielisku atbalstu vīram, kurš mācās un strādā uz pusslodzi. Taču iegūtās stipendijas noteikumi ir skarbi – nav pieļaujama nesekmīga atzīme kādā priekšmetā. Lai arī Džons mācās uzcītīgi, matemātikas analīze ir viņa klupšanas akmens. Bet viņš nepadodas.  Un šī nav pirmā reize. 

Kad beidzot viņi ir trīs. Sākumā visas rūpes liekas kā izaicinājums, pārmaiņas, bet, kad dzīve trijatā kļūst par ikdienu, izrādās, ka tas nav tik viegli un iespējami kā sākumā licies. Jaunā māmiņa drīz nogurst. Nogurums pārtop atziņā, ka Džons ir labāks tēvs, nekā viņa mātes lomā, kas nākusi par agru. Tādēļ viņas lēmums ir skarbs – viņa aiziet. Pavisam. Atstājot dēlu un vīru vienus. Džons kļūst par vientuļo tēvu. Un viņam paralēli studijām Hārvardā, jāmācās dzīves skolā.

Lai gan reizēm notikumi filmā šķita dzīvē neiespējami un pārspīlēti, tomēr filma mani līdz sirds dziļumiem aizkustināja. Mani uzrunāja filmas galvenā varoņa gribasspēks un mērķtiecīgums. Viņš nepiekāpās nevienu grūtību priekšā un turpināja ticēt, ka ir savā vietā. 

Ja ir piemēri par ideālo vīrieti, tad viņš būtu ideālā tēva piemērs. Atrādāms īpaši tiem tēviem, kuri, atnākot pēc nostrādātas darba dienas, jūtas pārguruši, lai veltītu nedalītu uzmanību bērniem, tādā veidā nedodot atelpas brīdi tikpat nogurušai bērna mammai. Un nemaz nerunājot par tiem tēviem, kuri tomēr ir vairākumā un izvēlas ceļu, kādu šoreiz filmā izvēlējusies jaunā māmiņa.

Taču šī bija tikai viena no filmas atziņām, jo būtībā visa pamatā bija neizsīkstošais jaunieša gribasspēks. Un laikā, kad mēdzam sameklēt gada apņemšanās sarakstu, svītrojot piepildīto, es aizdomājos par to, vai tāds gribasspēks vispār reālam cilvēkam piemīt. Jo ir tikai cilvēcīgi reizēm padoties un nolaist rokas. Justies nogurušam. Bet varbūt ir kļūdaini uzskatīt to par cilvēcības pazīmi? Varbūt patiesībā tā mēdzam nosaukt un izskaidrot savu slinkumu, nemākulību plānot laiku un ērto izvēli – peldēt straumei līdz? Nav jādomā plaši, pietiek ar apēsto kūkas gabaliņu, kas jau no sākta gala licies par lieku. Vai neplānotā pirkuma, samazinot jau ierobežoto budžetu. Var domāt arī par dzīves izaicinājumiem, kuriem paiets garām, jo pietuvojušās grūtības, jo likās, ka būs par smagu. Jo šķita, ka atlikt uz vēlāku ir labākā izvēle. Par to, vai esam zaudētāji vai tikai cilvēki, atbildi atradīsim paši. Filmā tika dota otra iespēja. Un arī dzīvē otra iespēja vienmēr pastāv, ja neskatāmies pagātnē, bet ejam uz priekšu,  pieliekot pūles, lai izsapņoto sapni arī izdzīvotu.