felis silvestris catus

Mani mēģinājumi izbaudīt divvientulību pašai ar sevi nereti izgāžas. Iemesli tam ir dažādi, viens no tiem ir arī mani mīluļi – divi dažāda vecuma kaķi, kuri patiešām pierāda zināmo stereotipos, kas iesakņojušies mūsu prātos, proti - dara to, kas pašiem tīk! Nereti to pašu, ko tajā brīdī vēlos es... Līdz šim, kad man vēl nebija divi kaķi uzreiz un vienuviet, nebiju ievērojusi, ka kaķi nemaz nav tik vienādi un līdzīgi kā reizumis šķiet. Protams, redzamākās atšķirības ir viņu kažokos, kas variē ar spalvu krāsu, garumu un mīkstumu. Taču mans atklājums, ka kaķis tik tiešām ir personība ar savu raksturu! Un to, kā šie raksturi izpaužas savā krāšņumā, izbaudu katru dienu. 

Pirmo mīluli - ap kuru pirmajās dienās, kad viņš ienāca mājās un ģimenē, griezās visa mūsu pasaule, lutinājām kā vien mācējām. Sirds vai plīsa, kad bija jāved pie ārsta. Un asaras bira, kad bēdīgi pārliecinājās, ka lidot prasmes no trešā stāva viņam nav. Viņš mums ir īstens karalis – lēna gaita, neko neizsakošs skatiens visapkārt. Ja nāks klēpī vai tuvumā, visupirms kārtīgi novērtēs un nopētīs. Un arī tikai tad, kad pats vēlēsies. Viņam nepatīk burzma un tas, ka mājās ir ciemiņi, īpaši, bērni, tad viņam labpatīk paslēpties. Bet, kad ciemiņi aizbraukuši, sākas mīlestības izpausmes, klusi iemurrājot ausī - jums nevienu, izņemot mani, nevajag! Viņš izteikti sajūt, kad ir slikts garastāvoklis. Saimnieku pie durvīm skrien sagaidīt ātrāk, nekā noskan atslēgu saišķis. Ar viņu nevar sarunāt neko, tajā pašā laikā viņš ir pieklājīgs un pa lielam nav izdarījis nenovēršamus nedarbus.

Otrs mīlulis (jaunākais kaķa bērns) ir maza jaunkundze, kura jau pirmajos dzīves brīžos izdzīvojusi skarbu cīņu par savu esību. Viņu atradām uz ielas un vienkārši nevarējām nepaņemt. Ienākot ģimenē, problēmas iejusties nesagādāja. Drīzāk nesapratni un pat bailes izjuta kaķu kārtas dzīvokļa saimnieks. Kā jau īsta dāma, ātri panāca, ka visi danco pēc viņas stabules. Viņa ir pilnīgi savādāka, nekā runcis. Varbūt vēl ir par agru spriest un salīdzināt, jo viens jau ir pusaudzis, taču otrs – nešpetns kaķēns, kurš joprojām ik dienu atklāj īstu brīnumu – savu asti. Taču viņas raksturs ir daudz valdonīgāks, ja viņa spēlējas, tad to pamana visi, ja pamostas, tad arī pamodināti tiks pārējie. Viņai pilnīgi neko nevar aizrādīt, gluži pretēji tas rada pretēju efektu, ja pasaki nē – darīs par spīti. Raksies pa puķu podu, gulēs uz galda, un līdīs uz plīts stāvošiem katliem. Ja mizosi kartupeli, leks miskastē pakaļ mizām. Dienas laikā, kad pacietības mēri ir izsmelti, tomēr pienāk vakars, kad viņa lēni tuvojas, pieglaužas, skaļi murrā un mērķtiecīgi labāko vietu saldam miegam izvēlas galvgali. Ko tu tādam padarīsi? Neko. 

Par spīti nedarbiem un citiem niķiem, šie divi ir īsti brīnumi mājās un kļuvuši par ģimenes locekļiem. Viņi ir tie, par kuriem sākumā iedomājies, ja plāni mainījušies un neved uz mājām. Neviens negaida mājās tik ļoti, kā tavs mājdzīvnieks! Jo bez tevis viņam nav ne ēdiena, ne ūdens, ne tik svarīgā sajūta – esmu mīlēts! Un kuram gan šī sajūta nav svarīga..?