paldies

Kopš ar roku izrakstu emocijas kāda īpaša cilvēka dienasgrāmatā, šeit iestājies klusums kāds valda lasītavās. It kā viss kluss un mierīgs, taču kaut kur iečukstas balsis, citur iepīkstas telefons vai nočaukst cepumu tūta. Un neizmērojamais klusums kļūst šķietams.

Arī emuāru vides lasītavā man gājis līdzīgi. Vairāku mēnešu garumā, neierakstot nevienu rindiņu, nepazuda saikne ar iesākto. Pavidam saņēmu vēstules no emuāra ciemiņiem, kuri piekodināja nepazust, kādu anonīmu komentāru, kas izraisīja smaidu un... pavisam klusi sagaidīju emuāra gada jubileju. Todien, rudenīgā oktobra dienā virtuālās kūkas necepu, taču atzīšos – aizdomājos par to, cik gan ātri šis gads paskrēja un ko man lapiņas ielipināšana devusi. 

Šajā dienā man gribējās pateikt paldies diviem cilvēkiem. Manam vīram, kurš mani iedrošināja rakstīt, un Inesei, kura, kļūstot par mana emurāra pirmo sekotāju, iedvesmoja turpināt. Nemelošu sakot, ka katrs pastāvīgais bloga ciemiņš rada prieku tā autoram. Tālab paldies ikvienam par kopā pavadīto laiku! Runājot par pastāvīgajiem ciemiņiem, nevaru nepieminēt Uni, ar kuru esam uz viena emocionālā viļņa. Esmu droša, ja nevarēšu kādu no tām ietērpt vārdos, viņa man nāks palīgā. Tāpēc, mīļā, paldies arī Tev! 

Kur mēs palikām? Piecām iedvesmas lietām? Tās paliks kā parāds nākamajam gadam. Jā, nākamreiz, kad kopā «dzersim» tēju, tiksimies pēc gada. Tāpēc gadu mijā novēlu neļauties kritiskām pārdomām par aizvadīto, bet ļauties dzīves mirkļiem, ko nesīs Jaunais gads. Lai tas nepaskrien neizbaudīts.

lēns rīts

Iepriekš rakstīju par 5 lietu, vietu un nodarbju nepieciešamību ne visai patīkamā emocionālā stāvokļa aizgaiņāšanā. Un, domājot par tām, sapratu, ka situācijas, kad alkstam pēc iedvesmas no ārpuses, ir tik dažādas, līdz ar to arī tās 5 lietas, kas maina mūsu grimases izskatu. Nemainīga manā ikdienā, vienmēr iedarbīga un sarakstā pirmā iedvesmas «lieta» - lēns rīts.

Viss sākas ar modinātāju vai arī bez tā. Acis atveras ātrāk, nekā ķermenis paspējis pamosties. Varbūt otrādi. Vai tiešām krūze kafijas kaut ko spēs saglābt? Viss norit kā pēc iepriekš sarakstīta scenārija – izlienu no gultas, kā mēnessērdzīgais aizpeldu līdz virtuvei, nospiežu tējkannas kloķi (der atcerēties, ka labāk pārbaudīt, vai ūdens, ko uzvārīt, tur ir). Uzmanību – kaķi! Tādu zīmi mums jānoliek pirms ieejas, jo no rīta viņi, prasot ēst, vijas ap kājām tā, ka pusaizmidzis cilvēkbērns var nenoturēt līdzsvaru. Cik labi, ka esmu vienīgais brokastnieks, jo nav iedvesmas tās ar mīlestību pagatavot otram. Duša. Lielāko daļu laika gan pavadu, tecinot ūdeni, aizvērtām acīm. Labi, ja par drēbēm, kas jāvelk, esmu padomājusi jau vakarā, jo no rīta tam nav pat mazāko ideju. Īstens «pūces» rīts, teiksi. Jā (neesmu droša, bet mans tētis, oponējot mammai, īstam «cīrulim», allaž apgalvoja, ka tas ir iedzimts). Lēns rīts. Tāds, kurā, malkojot kafiju, neskaitu atlikušās minūtes. Tāds, kuru iesākt varu vienatnē, sakārtojot domas un sagatavojoties dienai, lasot vai vienkārši skatoties pa virtuves logu. Nevaru izskaidrot, bet tajā skatā ir kas pievilcīgs. Vairākas minūtes varu pētīt, kā aizbrauc tramvajs, kā mainās steidzīgu cilvēku stāvi un vējā lokās bērza zari, un apturēt mirkli, vērojot ikdienu no malas. Tiem, ar kuriem esmu dzīvojusi kopā (un dzīvoju šobrīd), sākumā mani «lēnie rīti» tracinājuši ārā, taču vēlāk sapratuši, ka tie ir lipīgi un kļuvuši par viņu ieradumu vismaz brīvdienās. Lai gan šobrīd mans darbalaiks ļauj rītu izbaudīt gandrīz regulāri, taču arī tad, kad bijis jāiziet no mājas 7.00, esmu centusies, pamostoties ātrāk, to izbaudīt vismaz īsā variantā.

Lai arī varbūt no malas tā var šķist tikai lēna pamošanās, iekšēji tā nav un lēno rītu var saukt arī par laiku ar sevi. Tiem, kuriem pamosties problēmas nesagādā, lēnais rīts var būt arī citā laikā. Tas var kļūt arī par lēno pusdienlaiku, kad klačošanos ar kolēģiem nomaini pret maltīti ar sevi klusākajā parka nostūrī, vai lēno pievakari, kad, ierakusies spilvenos, saslien kājas pret sienu un uz visu paskaties kājām gaisā. Protams, mēs katrs esam dažādi. Un, manuprāt, tieši tāpēc ikdienā ir vajadzīgi mazi brīži vienatnē, lai to saprastu un novērtētu.