Iepriekš rakstīju par 5 lietu, vietu un nodarbju nepieciešamību ne visai patīkamā emocionālā stāvokļa aizgaiņāšanā. Un, domājot par tām, sapratu, ka situācijas, kad alkstam pēc iedvesmas no ārpuses, ir tik dažādas, līdz ar to arī tās 5 lietas, kas maina mūsu grimases izskatu. Nemainīga manā ikdienā, vienmēr iedarbīga un sarakstā pirmā iedvesmas «lieta» - lēns rīts.
Viss sākas ar modinātāju vai arī bez tā. Acis atveras ātrāk, nekā ķermenis paspējis pamosties. Varbūt otrādi. Vai tiešām krūze kafijas kaut ko spēs saglābt? Viss norit kā pēc iepriekš sarakstīta scenārija – izlienu no gultas, kā mēnessērdzīgais aizpeldu līdz virtuvei, nospiežu tējkannas kloķi (der atcerēties, ka labāk pārbaudīt, vai ūdens, ko uzvārīt, tur ir). Uzmanību – kaķi! Tādu zīmi mums jānoliek pirms ieejas, jo no rīta viņi, prasot ēst, vijas ap kājām tā, ka pusaizmidzis cilvēkbērns var nenoturēt līdzsvaru. Cik labi, ka esmu vienīgais brokastnieks, jo nav iedvesmas tās ar mīlestību pagatavot otram. Duša. Lielāko daļu laika gan pavadu, tecinot ūdeni, aizvērtām acīm. Labi, ja par drēbēm, kas jāvelk, esmu padomājusi jau vakarā, jo no rīta tam nav pat mazāko ideju. Īstens «pūces» rīts, teiksi. Jā (neesmu droša, bet mans tētis, oponējot mammai, īstam «cīrulim», allaž apgalvoja, ka tas ir iedzimts). Lēns rīts. Tāds, kurā, malkojot kafiju, neskaitu atlikušās minūtes. Tāds, kuru iesākt varu vienatnē, sakārtojot domas un sagatavojoties dienai, lasot vai vienkārši skatoties pa virtuves logu. Nevaru izskaidrot, bet tajā skatā ir kas pievilcīgs. Vairākas minūtes varu pētīt, kā aizbrauc tramvajs, kā mainās steidzīgu cilvēku stāvi un vējā lokās bērza zari, un apturēt mirkli, vērojot ikdienu no malas. Tiem, ar kuriem esmu dzīvojusi kopā (un dzīvoju šobrīd), sākumā mani «lēnie rīti» tracinājuši ārā, taču vēlāk sapratuši, ka tie ir lipīgi un kļuvuši par viņu ieradumu vismaz brīvdienās. Lai gan šobrīd mans darbalaiks ļauj rītu izbaudīt gandrīz regulāri, taču arī tad, kad bijis jāiziet no mājas 7.00, esmu centusies, pamostoties ātrāk, to izbaudīt vismaz īsā variantā.
Lai arī varbūt no malas tā var šķist tikai lēna pamošanās, iekšēji tā nav un lēno rītu var saukt arī par laiku ar sevi. Tiem, kuriem pamosties problēmas nesagādā, lēnais rīts var būt arī citā laikā. Tas var kļūt arī par lēno pusdienlaiku, kad klačošanos ar kolēģiem nomaini pret maltīti ar sevi klusākajā parka nostūrī, vai lēno pievakari, kad, ierakusies spilvenos, saslien kājas pret sienu un uz visu paskaties kājām gaisā. Protams, mēs katrs esam dažādi. Un, manuprāt, tieši tāpēc ikdienā ir vajadzīgi mazi brīži vienatnē, lai to saprastu un novērtētu.
2 Comments:
man ar lēnie rīti pazīstami - tie ir tiiik nepieciešami. Šis ieraksts man ļāva atcerēties skolas laiku, kad cēlos vismaz 2 stundas pirms iziešanas no mājas, lēnām sagatavojos dienai, lēnām notiesāju vecāsmammas sagatavotās un atstātās brokastis un bez steigas devos dienas gaitās - un izrādās, cik ļoti man tā visa pietrūkst tagad, kad jāskrien pa galvu, pa kaklu :( ...un visvairāk pietrūkst mīļās vecmammas, kas pagatavotu brokastis un kas atkal iemācītu dzīvot nesteidzoties...
Nu ja, bet kaķi no rīta - tas ir kaut kas rīta vingrošanai un akrobātikai līdzīgs, kamēr iekļūstam virtuvē kūļu-vāļu ar maniem: "Labrīt!" un viņu: "Dod ēst!" dialogiem :)))
Es tikai pēc ieraksta publicēšanas sapratu, ka arī mana mamma ir lēno rītu piekritēja, jo katru rītu ceļas bez maz ar ausmu, lai gan mājās nav ne bērni, kuri jāsavāc dienas gaitām, ne lopi, kurus apkopt.
Tāpēc Inesīt, ja vien ilgojies un jūti, ka Tev tos vajag - viss ir iespējams! Un Tava vecmamma par to noteikti priecātos!
P.S. Par kaķiem un viņu izdarībām mēs varētu runāt un runāt :)
Ierakstīt komentāru