freshman father

Meklējot filmu klusajam pašceptu picu ēšanas vakaram, nejauši pults spaidīšana apstājās pie LTV7 kanāla un tur raidītās filmas – Freshman Father jeb latviskotais nosaukums Dzīves skola. Filmas sākums neliecināja par kaut ko iepriekš neredzētu. Tipisks amerikāņu filmu stāsts par vidusskolas pārīti izlaiduma ballē, kuri, protams, ieguvuši visu absolventu iekāroto balles karaļa un karalienes titulu. Lai gan abi ir iemīlējušies, tomēr neziņa māc, kā izturēs atšķirtības laiku, studējot dažādās pilsētās. Stāsta paredzamais turpinājums mainās brīdī, kad abi jaunieši saprot, ka gaida bērnu. Viss notiek pareizi – viņi apprecas un tomēr Džons, mātes iedrošināts, izlemj sekot savam sapnim un kopā ar sievu doties uz Bostonu, kur topošo tēti gaida stipendija Hārvardā. Jaunās ģimenes dzīves sākums ir gaišs. Viņiem tiek piešķirts dzīvoklis laulātajiem. Septiņpadsmit gadīgā jauniete iemācās kļūt par lielisku atbalstu vīram, kurš mācās un strādā uz pusslodzi. Taču iegūtās stipendijas noteikumi ir skarbi – nav pieļaujama nesekmīga atzīme kādā priekšmetā. Lai arī Džons mācās uzcītīgi, matemātikas analīze ir viņa klupšanas akmens. Bet viņš nepadodas.  Un šī nav pirmā reize. 

Kad beidzot viņi ir trīs. Sākumā visas rūpes liekas kā izaicinājums, pārmaiņas, bet, kad dzīve trijatā kļūst par ikdienu, izrādās, ka tas nav tik viegli un iespējami kā sākumā licies. Jaunā māmiņa drīz nogurst. Nogurums pārtop atziņā, ka Džons ir labāks tēvs, nekā viņa mātes lomā, kas nākusi par agru. Tādēļ viņas lēmums ir skarbs – viņa aiziet. Pavisam. Atstājot dēlu un vīru vienus. Džons kļūst par vientuļo tēvu. Un viņam paralēli studijām Hārvardā, jāmācās dzīves skolā.

Lai gan reizēm notikumi filmā šķita dzīvē neiespējami un pārspīlēti, tomēr filma mani līdz sirds dziļumiem aizkustināja. Mani uzrunāja filmas galvenā varoņa gribasspēks un mērķtiecīgums. Viņš nepiekāpās nevienu grūtību priekšā un turpināja ticēt, ka ir savā vietā. 

Ja ir piemēri par ideālo vīrieti, tad viņš būtu ideālā tēva piemērs. Atrādāms īpaši tiem tēviem, kuri, atnākot pēc nostrādātas darba dienas, jūtas pārguruši, lai veltītu nedalītu uzmanību bērniem, tādā veidā nedodot atelpas brīdi tikpat nogurušai bērna mammai. Un nemaz nerunājot par tiem tēviem, kuri tomēr ir vairākumā un izvēlas ceļu, kādu šoreiz filmā izvēlējusies jaunā māmiņa.

Taču šī bija tikai viena no filmas atziņām, jo būtībā visa pamatā bija neizsīkstošais jaunieša gribasspēks. Un laikā, kad mēdzam sameklēt gada apņemšanās sarakstu, svītrojot piepildīto, es aizdomājos par to, vai tāds gribasspēks vispār reālam cilvēkam piemīt. Jo ir tikai cilvēcīgi reizēm padoties un nolaist rokas. Justies nogurušam. Bet varbūt ir kļūdaini uzskatīt to par cilvēcības pazīmi? Varbūt patiesībā tā mēdzam nosaukt un izskaidrot savu slinkumu, nemākulību plānot laiku un ērto izvēli – peldēt straumei līdz? Nav jādomā plaši, pietiek ar apēsto kūkas gabaliņu, kas jau no sākta gala licies par lieku. Vai neplānotā pirkuma, samazinot jau ierobežoto budžetu. Var domāt arī par dzīves izaicinājumiem, kuriem paiets garām, jo pietuvojušās grūtības, jo likās, ka būs par smagu. Jo šķita, ka atlikt uz vēlāku ir labākā izvēle. Par to, vai esam zaudētāji vai tikai cilvēki, atbildi atradīsim paši. Filmā tika dota otra iespēja. Un arī dzīvē otra iespēja vienmēr pastāv, ja neskatāmies pagātnē, bet ejam uz priekšu,  pieliekot pūles, lai izsapņoto sapni arī izdzīvotu. 

felis silvestris catus

Mani mēģinājumi izbaudīt divvientulību pašai ar sevi nereti izgāžas. Iemesli tam ir dažādi, viens no tiem ir arī mani mīluļi – divi dažāda vecuma kaķi, kuri patiešām pierāda zināmo stereotipos, kas iesakņojušies mūsu prātos, proti - dara to, kas pašiem tīk! Nereti to pašu, ko tajā brīdī vēlos es... Līdz šim, kad man vēl nebija divi kaķi uzreiz un vienuviet, nebiju ievērojusi, ka kaķi nemaz nav tik vienādi un līdzīgi kā reizumis šķiet. Protams, redzamākās atšķirības ir viņu kažokos, kas variē ar spalvu krāsu, garumu un mīkstumu. Taču mans atklājums, ka kaķis tik tiešām ir personība ar savu raksturu! Un to, kā šie raksturi izpaužas savā krāšņumā, izbaudu katru dienu. 

Pirmo mīluli - ap kuru pirmajās dienās, kad viņš ienāca mājās un ģimenē, griezās visa mūsu pasaule, lutinājām kā vien mācējām. Sirds vai plīsa, kad bija jāved pie ārsta. Un asaras bira, kad bēdīgi pārliecinājās, ka lidot prasmes no trešā stāva viņam nav. Viņš mums ir īstens karalis – lēna gaita, neko neizsakošs skatiens visapkārt. Ja nāks klēpī vai tuvumā, visupirms kārtīgi novērtēs un nopētīs. Un arī tikai tad, kad pats vēlēsies. Viņam nepatīk burzma un tas, ka mājās ir ciemiņi, īpaši, bērni, tad viņam labpatīk paslēpties. Bet, kad ciemiņi aizbraukuši, sākas mīlestības izpausmes, klusi iemurrājot ausī - jums nevienu, izņemot mani, nevajag! Viņš izteikti sajūt, kad ir slikts garastāvoklis. Saimnieku pie durvīm skrien sagaidīt ātrāk, nekā noskan atslēgu saišķis. Ar viņu nevar sarunāt neko, tajā pašā laikā viņš ir pieklājīgs un pa lielam nav izdarījis nenovēršamus nedarbus.

Otrs mīlulis (jaunākais kaķa bērns) ir maza jaunkundze, kura jau pirmajos dzīves brīžos izdzīvojusi skarbu cīņu par savu esību. Viņu atradām uz ielas un vienkārši nevarējām nepaņemt. Ienākot ģimenē, problēmas iejusties nesagādāja. Drīzāk nesapratni un pat bailes izjuta kaķu kārtas dzīvokļa saimnieks. Kā jau īsta dāma, ātri panāca, ka visi danco pēc viņas stabules. Viņa ir pilnīgi savādāka, nekā runcis. Varbūt vēl ir par agru spriest un salīdzināt, jo viens jau ir pusaudzis, taču otrs – nešpetns kaķēns, kurš joprojām ik dienu atklāj īstu brīnumu – savu asti. Taču viņas raksturs ir daudz valdonīgāks, ja viņa spēlējas, tad to pamana visi, ja pamostas, tad arī pamodināti tiks pārējie. Viņai pilnīgi neko nevar aizrādīt, gluži pretēji tas rada pretēju efektu, ja pasaki nē – darīs par spīti. Raksies pa puķu podu, gulēs uz galda, un līdīs uz plīts stāvošiem katliem. Ja mizosi kartupeli, leks miskastē pakaļ mizām. Dienas laikā, kad pacietības mēri ir izsmelti, tomēr pienāk vakars, kad viņa lēni tuvojas, pieglaužas, skaļi murrā un mērķtiecīgi labāko vietu saldam miegam izvēlas galvgali. Ko tu tādam padarīsi? Neko. 

Par spīti nedarbiem un citiem niķiem, šie divi ir īsti brīnumi mājās un kļuvuši par ģimenes locekļiem. Viņi ir tie, par kuriem sākumā iedomājies, ja plāni mainījušies un neved uz mājām. Neviens negaida mājās tik ļoti, kā tavs mājdzīvnieks! Jo bez tevis viņam nav ne ēdiena, ne ūdens, ne tik svarīgā sajūta – esmu mīlēts! Un kuram gan šī sajūta nav svarīga..?