ilūzija

Vai esi kādreiz juties svešs vietā, ko reiz pazini labāk par savām plaukstu līnijām? Atgriežoties viss šķiet savādāks. Lielā ala vairs neizskatās tik liela. Krauja tik augsta. Un kāpnes – tik stāvas. Rodas sajūta, ka nekad, nekad te neesi bijis. Un tomēr... it viss ir tik pazīstams, reiz bērna acīm appētīts.

Man tā ir ikreiz, kad pēc ilgāka laika atgriežos zināmā vietā. Eju pa pazīstamām takām, bet jūtos kā tūrists Vecrīgā, kurš pēta to, uz ko mēs, ikdienā šurpu turpu skrienot, pat nepaskatāmies. Kavējos ar to vietu saistītās atmiņās. Un brīnos par lietu citādumu. Kad pēc ilgāka pārtraukuma vairāku gadu garumā šoruden apciemoju savu tanti, jutos līdzīgi. Lai gan tagad dzīvojam viena otrai tuvāk, skolas laikā, lai apciemotu tēta māsas ģimeni, mērojām sešu stundu garu ceļu. Tikāmies labākajā gadījumā divas reizes gadā. Tāpēc atkal satikšanās prieks bija patiess. Un mums, bērniem, rotaļu piesātināts. Manam brālēnam vienmēr bija jāīsteno ekstrēmas idejas. Lielā ātrumā, braucot ar riteni (kam starp citu labi nestrādāja bremzes) jātraucas no stāva kalna. Turoties pie pusvītuša zara, jālec ezerā. Un jārīko sacensības lēkšanā no otrā stāva. To visu atceros ar šausmām, jo man bija un ir joprojām bail no augstuma. Droši vien tieši tāpēc rudenī, kāpjot pa kāpnēm, atcerējos tieši lēkāšanu uz visiem mājās pieejamajiem spilveniem, ko piecatā bijām sastiepuši pāris minūtēs. Kāpu un ar katru pakāpienu sapratu, ka nemaz tas augstums, no kura lēcām, nav augsts. Bet toreiz, pēc pāris lēcieniem, likās, ka tas ir milzīgi iespaidīgs.

Tieši šo sajūtu, ik nedēļu aizdedzot sveci adventes vainagā un gaidot svētkus, gribu sev paturēt! Lai spēju skatīties ne vien no augšas, bet arī pazemīgā apakšā. Reizēm bērna acīm. Kad citkārt redzējām visu pārāk lielu, nekā tas realitātē bija. Jo varbūt tieši palielinājumā, nekā skatoties uz visu vispārēji, var ieraudzīt būtiskāko.