Pirmais

Šķiet, šodien lasa vai raksta emuārus teju ikviens. Arī es neesmu izņēmums un līdz šim esmu sekojusi dažādiem tīmekļa rakstniekiem vismaz gadus divus. Šo paradumu nevar raksturot kā interesēšanos par svešu cilvēku privāto dzīvi, jo raksta jau par dažādām lietām. Cits par ikdienā piedzīvoto (reizēm netieši atklājot arī savu ikdienu), cits par kultūru vai gardēžu baudījumiem un vēl kāds par dzīvi ārpus vietas, kas sauktas par mājām. Un caur šo raibo rakstu lasīšanu esmu gan pasmējusies, gan rievu pierē savilkusi, gan kādu asaru noslaucījusi. Daži stāsti uzrunājuši tik personiski, ka nereti radusies sajūta, ka to cilvēku pazīstu, ka viņš raksta tā, it kā mēs būtu labākie draugi kopš bērnudārza. Un tad esmu turējusies pretī vēlmei uzrakstīt virtuālajam draugam – čau, es sekoju tavam blogam un mums ir tik daudz kopīga! Jo bija bail saņemt atraidījuma atbildi – paldies, bet jūs esat uzbāzīgi traka!

Nevarētu teikt, ka tagad esmu izveidojusi emuāru, lai to pārbaudītu. Jo esmu pārāk paškritiska, lai uzskatītu, ka manā emuārā Tu izlasīsi kaut ko vienreizēji nelasītu, jo arī ar domu par emuāra veidošanu aplipināja mans labākais draugs. Nu, kad tas ir nule izveidots, es sāku domāt – bet, par ko gan lai es rakstu?! Vai tas, ko rakstīšu vispār būs kādam saistošs? 

Ikdienā, reālajā dzīvē bailes taču ir pašsaprotamas, īpaši, kad darām kaut ko pirmo reizi. Un šī pirmā reize var būt pilnīgi jebkas. Citam ikdiena, bet mums – pirmā reize, kad sajūtas ir visspilgtākās. Protams, var runāt par mūžīgo piemēru – pirmais skūpsts. Lai gan triviāls piemērs, tomēr ļoti spilgts. Pārlūkojot apkārtni parkā, uz soliņiem kaislīgi bučojas ne jau pāri, kuriem gredzeni pirkstā vai blakus ratiņos guļ mazulis. Bet tie, kuriem šis skūpsts ir kāds no pirmajiem. Atrodoties attiecību posmā, kad cilvēki nemāk runāt, bet māk tikai bučoties! Mēs šodien smīnot (varbūt arī dusmīgu aci) skatāmies uz šiem pāriem, atcerēdamies savu pirmo skūpstu un laiku pēc tā, kad kāda dusmīga večiņa aizrādīja par bučošanos publiskā vietā, vēl vairāk palielinot vēlmi neapstāties, neskatoties uz sāpošajām lūpām. Jo zinām, ka tik traki un kaislīgi visu laiku pāri nebučojas. Īpaši, ja dzīvo kopā vai jau ir precējušies. Patiesībā, ja tā padomā, dienas laikā savam mīļotajam iedodam labi, ja kādas trīs bučas – no rīta, vakarā satiekoties un pirms miega. No vienas puses pāri ir atraduši daudz interesantākas lietas, ko kopā sadarīt, bet no otras – padarījuši par ikdienišķu ko tādu, kas reiz bijis tik ilgi gaidīts, izsapņots un izdzīvots pirmo reizi. 

Ar līdzīgām sajūtām rakstu savu pirmo ierakstu. Man šis ir vēl nezināmu sajūtu mirklis pirms pirmā ieraksta publicēšanas, citam, pieredzējušam emuāristam – ikdienas rituāls. Tādēļ novēlu atsaukt atmiņā savu pirmo reizi! Vienalga, vai tā ir bērnībā pirmo reizi apēstā konfekte, ko atsūtīja tante no ārzemēm, un šodien pieejama kā ikdienas našķis pie kafijas krūzes, vai skūpsts. Pilnīgi jebkas, kas reiz bijis tik vienreizējs, bet šodien nenovērtēts, uzskatīts par pašsaprotamu un neatņemamu ikdienas sastāvdaļu. Jo patieso vērtību mēs saskatām tikai tad, kad zaudējam to. Tad, kad var būt par vēlu.