felis silvestris catus

Mani mēģinājumi izbaudīt divvientulību pašai ar sevi nereti izgāžas. Iemesli tam ir dažādi, viens no tiem ir arī mani mīluļi – divi dažāda vecuma kaķi, kuri patiešām pierāda zināmo stereotipos, kas iesakņojušies mūsu prātos, proti - dara to, kas pašiem tīk! Nereti to pašu, ko tajā brīdī vēlos es... Līdz šim, kad man vēl nebija divi kaķi uzreiz un vienuviet, nebiju ievērojusi, ka kaķi nemaz nav tik vienādi un līdzīgi kā reizumis šķiet. Protams, redzamākās atšķirības ir viņu kažokos, kas variē ar spalvu krāsu, garumu un mīkstumu. Taču mans atklājums, ka kaķis tik tiešām ir personība ar savu raksturu! Un to, kā šie raksturi izpaužas savā krāšņumā, izbaudu katru dienu. 

Pirmo mīluli - ap kuru pirmajās dienās, kad viņš ienāca mājās un ģimenē, griezās visa mūsu pasaule, lutinājām kā vien mācējām. Sirds vai plīsa, kad bija jāved pie ārsta. Un asaras bira, kad bēdīgi pārliecinājās, ka lidot prasmes no trešā stāva viņam nav. Viņš mums ir īstens karalis – lēna gaita, neko neizsakošs skatiens visapkārt. Ja nāks klēpī vai tuvumā, visupirms kārtīgi novērtēs un nopētīs. Un arī tikai tad, kad pats vēlēsies. Viņam nepatīk burzma un tas, ka mājās ir ciemiņi, īpaši, bērni, tad viņam labpatīk paslēpties. Bet, kad ciemiņi aizbraukuši, sākas mīlestības izpausmes, klusi iemurrājot ausī - jums nevienu, izņemot mani, nevajag! Viņš izteikti sajūt, kad ir slikts garastāvoklis. Saimnieku pie durvīm skrien sagaidīt ātrāk, nekā noskan atslēgu saišķis. Ar viņu nevar sarunāt neko, tajā pašā laikā viņš ir pieklājīgs un pa lielam nav izdarījis nenovēršamus nedarbus.

Otrs mīlulis (jaunākais kaķa bērns) ir maza jaunkundze, kura jau pirmajos dzīves brīžos izdzīvojusi skarbu cīņu par savu esību. Viņu atradām uz ielas un vienkārši nevarējām nepaņemt. Ienākot ģimenē, problēmas iejusties nesagādāja. Drīzāk nesapratni un pat bailes izjuta kaķu kārtas dzīvokļa saimnieks. Kā jau īsta dāma, ātri panāca, ka visi danco pēc viņas stabules. Viņa ir pilnīgi savādāka, nekā runcis. Varbūt vēl ir par agru spriest un salīdzināt, jo viens jau ir pusaudzis, taču otrs – nešpetns kaķēns, kurš joprojām ik dienu atklāj īstu brīnumu – savu asti. Taču viņas raksturs ir daudz valdonīgāks, ja viņa spēlējas, tad to pamana visi, ja pamostas, tad arī pamodināti tiks pārējie. Viņai pilnīgi neko nevar aizrādīt, gluži pretēji tas rada pretēju efektu, ja pasaki nē – darīs par spīti. Raksies pa puķu podu, gulēs uz galda, un līdīs uz plīts stāvošiem katliem. Ja mizosi kartupeli, leks miskastē pakaļ mizām. Dienas laikā, kad pacietības mēri ir izsmelti, tomēr pienāk vakars, kad viņa lēni tuvojas, pieglaužas, skaļi murrā un mērķtiecīgi labāko vietu saldam miegam izvēlas galvgali. Ko tu tādam padarīsi? Neko. 

Par spīti nedarbiem un citiem niķiem, šie divi ir īsti brīnumi mājās un kļuvuši par ģimenes locekļiem. Viņi ir tie, par kuriem sākumā iedomājies, ja plāni mainījušies un neved uz mājām. Neviens negaida mājās tik ļoti, kā tavs mājdzīvnieks! Jo bez tevis viņam nav ne ēdiena, ne ūdens, ne tik svarīgā sajūta – esmu mīlēts! Un kuram gan šī sajūta nav svarīga..?

klusuma gaidās

Kad kalendārā atšķiru novembri, es allaž sāku domāt par Ziemassvētkiem. Jo mēnesis kā zināms aizlec joņiem, īpaši, ja tas ir viens no pēdējiem gadā. Un tad jau pie durvīm klauvē bērnībā visvairāk gaidītākie svētki – Ziemsvētki. Man šie svētki nekādā gadījumā nav saistījušies ar dāvanām. Nezinu, kādēļ tā, jo no dāvanām apzināti neesmu izvairījusies. Bet šie vienmēr bijuši ģimenes svētki. Un ģimene ne vienmēr var nozīmēt cilvēkus, kam ir cieši radu raksti. 

Bērnībā vismīļākie bijuši laukos svinētie, jo tur viss bija pa īstam. Sniegs līdz dibenam, opis ar kamanās iejūgtu zirgu, un tajās mēs, mazbērni, zem vilnas segas, nepacietīgi gaidot, kad sāksies brauciens uz mežu pēc eglītes. Opis eglītes izvēlējās rūpīgi. Reizumis iemīdot taku, lai atcerētos noskatītās eglītes atrašanās vietu, beigās izvēloties meža skaistuli. Kad mājās pārvestajai eglītei nokusa sniegs, varējām ķerties klāt rotāšanai. Rotājumi vienmēr bija pašu pagatavoti. Vai tie bija diegu eņģeļi, vai sakarinātas piparkūkas. Citreiz arī uztamborētas sniegpārsliņas un samta bantītes kopā ar svecītēm. Es neesmu redzējusi citur tik jauku eglīti kā laukos! Rotājām ne tikai eglīti, bet kā jau bērni, kuriem šķēres bija labākais draugs, aplīmējām logu rūtis ar šķībām sniegpārslām. Ja skolā iemācīja kādu origami brīnumi, arī tos locījām līdz vēlai naktij, kad opis ar omi jau bija samierinājušies, ka gulēt neiesim kamēr nebūs rotājumi visas mājas izdekorēšanai. Tur cepām milzu pīrāgu katlu ar rezervi, jo opis tos sāka ēst, negaidot svētku mielastu. Kad visa ģimene bija pie galda, tad dziedājām Klusa nakts, svēta nakts un citas baznīcas dziesmu grāmatā esošās Ziemassvētku dziesmas. Dāvinājām dāvanas, bet es nevienu gadu neatceros, kas tieši tika saņemts, jo pats svarīgākais bijis, ka esam visi kopā. Jo mēs visi kopā nozīmēja kopā sanākšanu vismaz 16 cilvēkiem, kuru attiecības ikdienā ne vienmēr tās labākās. Tagad, kad esam izauguši un arī novecojuši, šādi svētki ir reta parādība, pēdējo reizi īstenota 2006.gadā. Bet atmiņās izdzīvota simtām reizes.

 Nākamie visspilgtākie svētki bijuši studiju gados, kad vēl dzīve ritēja un putoja pēc kojās valdošajiem likumiem. Un man bija paveicies, ka istabiņu dalīju ar sirds siltiem cilvēkiem. Bija auksts un visi, izņemot mani, jo man bija jāstrādā arī svētkos, pakoja somas, lai dotos ceļā pie ģimenes. Lai svētku sajūtu radītu ātrāk, nolēmām, ka mēs taču varam Ziemassvētkus paātrināt, nosvinot tos arī tepat – mums bija viss, kas smaržoja pēc Ziemassvētkiem: karstvīns, mandarīni, piparkūkas, arī neizcepušās vistas. Bet sajūtas bija tik siltas, ka tās sildīja arī svētvakarā, kad sapratu, ka jāpaliek vienai, jo visi, kuriem nebija jāstrādā, bija aizbraukuši. Brīdī, kad šī doma asarām acīs bija izteikta skaļi, mana draudzene Vita (kura tobrīd vēl tāda nebija) satvēra roku un teica: „Klau, svētki ne vienmēr ir ģimenē, tie izdodas kopā ar mīļajiem! Uzrīkojam sev svētkus!” Tā arī notika. Uzrīkojām lielāko izēšanos, ievērojot labākās Ziemassvētku galda tradīcijas par 9 ēdieniem. Lai arī toreiz iekšēji apsolījos, ka nekad nestrādāšu vairs šajos svētkos un centīšos būt pie ģimenes, togad, ņemot vērā visus apstākļus, arī tie bija vieni no visjaukākajiem maniem Ziemassvētkiem. Nekas, ka citādi. 

Par pēdējos gados visspilgtākajiem Ziemassvētkiem nerakstīšu neko. Vien to, ka togad mēs no jauna atklājām patiesību par svētku būtību. Jo tad, kad mums nekas netrūkst un varam atļauties vairāk, mēs pieķeramies kam citam un baidāmies, ka svētki neizdosies bez foršām un noderīgām dāvanām. Ir jauki, ja var apvienot gan dāvanu drudzi, gan sirsnīgo svētku pusi. Bet tas izdodas retajam. Un tas patiesībā arī ir jaukākais novembrī, ka vēl ir laiks. Laiks padomāt par dāvanām, apsveikuma kartiņām un vārdiem tajās. Laiks izvēlēties savus īpašos svētkus – laukos vai pilsētā, bet starp mīļajiem!