otrā elpa

Kad vīrs ierosināja kopīgi apņemties katru vakaru pēc darba ar riteņiem braukt uz jūru, kaut kā ilgi nedomājot piekritu. Lai gan no mūsmājām, Pārdaugavā līdz pludmalei, Jūrmalā un atpakaļ jānomin mazliet vairāk par 35km, likās, ka nebūs tik traki. Braukt man patīk un pagājušajā vasarā īstenotais riteņbrauciens no Rīgas līdz Kolkai kā iesācējai tika izturēts godam, tāpēc posms līdz Jūrmalai likās sīkums. Taču viens ir apņemties un otrs - to īstenot!

Par velosipēda iegādāšanos mūsu ģimenē tika spriests daudz vairāk un biežāk nekā par mašīnas iegādāšanos, kurai tā arī vēl neesam saņēmušies. Vīram tas bija jo īpaši aktuāli, lai siltākajā gada laikā 10 minūšu garo ceļa posmu līdz darbam varētu baudīt minoties. Lai gan es ar riteni braukt mācēju, liela riteņbraucēja nekad nebiju bijusi, jo manu pirmo dzimšanas dienā uzdāvināto divriteni ar visu uzsieto banti nocēla brālis, tāpēc par tikšanu pie jauna izturējos neitrāli. Uzreiz zināju, ka cauri visai Rīgai uz darbu nemīšos un brīvdienās – vai tad tā nu būs, ka visas brīvdienas pavadīsim uz divrata? Tieši ar tādu attieksmi pagājušajā vasarā, zinādams manu iepriekšējo apņemšanos iznākumu sportošanas jomā, vīrs man iegādājās velosipēdu, ņēmis vērā tikai vienīgo vēlēšanos par skaistu riteni ar groziņu, kur āboļus sabērt.

Ceļā uz Kolku 2010.gada vasarā

Varbūt es nemaz nebūtu tikusi pie riteņa, ja netuvotos ieplānotais brauciens uz Kolku. Pirms tā darba bija tik daudz, ka savu jauno kustamo īpašumu dažas reizes biju izkustinājusi no vietas tikai pagalmā un tā pa īstam, pēc aptuveni 10 gadu pārtraukuma uzsēdos jau ceļā uz Kolku. Pirmo dienu un 50 nobrauktos km pievarēju bez grūtībām, par kuriem nākamajā dienā visvairāk burkšķēja sēžamvieta un trešajā dienā – kad bija jānobrauc atlikušie 50km līdz Kolkai, es ilgojos kaut manam ritenim būtu ātrumi, jo tikt līdzi pārējiem bija neiespējami. Visu pasliktināja negantā vētra ar tādiem pērkona dārdiem, kurus piedzīvoju pirmo un ceru pēdējo reizi dzīvē. Asaras bira pašas no sevis un likās, ka biju īsta muļķe, domādama, ka ceļu izturēšu. Protams, man jau nebija izvēles. Lai gan jau bijām sadalījušies divās grupās – ātrākie un mēs, caur ņihaču ceļu bija jāturpina. Nemanot atvērās otrā elpa, un mēs aizmināmies līdz Melnsilam un tikai lietus dēļ atļāvāmies atlikušos 10km nobraukt autobusā. Jāatzīst, ka lielākais gandarījums par paveikto bija nākamajā rītā, kad aizbraucām līdz Kolkas pludmalei un aiz apjukuma nezinājām, kā izrādīt prieku. Prieks bija tik patiess, īpaši par to, ka apstākļi piespieda turpināt un nepadoties pie pirmajām grūtībām.

Vakar jutos līdzīgi, kad uz Jūrmalu devāmies otro vakaru pēc kārtas un nogurums ņēma virsroku. Likās, kāpēc ir sevi tā jāmoka? Vilšanās sajūta par auksto ūdeni, kurā varēja ielīst tik līdz potītēm. Un manī mītošais pukstētājs bija pamodināts. Goda vārds, atpakaļ ceļā līdz mājām, es to vien darīju kā čīkstēju. Tur sāp un šiten arī. Un vēl tik tālu. Vēl tas, ka veloceliņā tā lēni mīties ir pagrūti, jo ātrums, zini, tur ir nopietns. Tāpat kā domubiedru skaits. Bet mājās mēs tikām. Un iekrītot dīvānā, es sapratu, ka jūtos ļoti labi, man bija atvērusies otrā elpa! Nogurums bija, bet tāds patīkams. 

Bet tā taču dzīvē ir, jo vairāk šķēršļu un vēlēšanās iesākto pārtraukt, jo lielāka gandarījuma sajūta ir tad, kad esi sevi pārvarējis un iesākto pabeidzis. Tādēļ es Tev novēlu, lai vairāk ir tādu brīžu, kad, pēc sevis pārvarēšanas, saskandināt gandarījuma un prieka pilnu šampanieša glāzi!

pa īstam

Esmu novērojusi, ka ir divi dzimšanas dienu cilvēku tipi. Vieni, kuri regulāri rīko skaļas un jautras ballītes, pulcina kopā draugus un bauda nedalītus uzmanības apliecinājumus. Un otri, kuri izvairās no ciemiņiem dzimšanas dienā un pāris nedēļas pirms tās izdzīvo ko līdzīgu mazai depresijai, kurai bieži nav izskaidrojuma. Jāsaka, ka, neskatoties uz dažām dzīves laikā nosvinētām jubilejām, vairāk piederu pie tiem otrajiem. Un iespējams šīs sajūtas varu sasaistīt ar to, ka Jaunā gada iestāšanos izjūtu nevis 1.janvārī, bet savā dzimšanas dienā. 

Tātad mans Jaunais 2011.gads iestājās 20.maija rītā. Rītā, kad pamodos apsveicēju skubināta. Rītā, kad kā allaž varēju priecāties par skaisto laiku savā dienā. Atminos tikai vienu dzimšanas dienu, kurā lijis. Visas pārējās Dievs dāvājis saules pielietas. To, ka esmu dzimusi brīnišķā dienā un laikā, vēlreiz apzinājos braucot ar velosipēdu. Un šis brauciens bija īpašs arī ar to, jo kļuva par manu pirmo patstāvīgo braucienu uz centru, par ko jūtos ļoti gandarīta. Tie, kuri par pārvietošanās līdzekli izvēlējušies riteni, man piekritīs, ka sajūtas, braucot ar to, ir vienreizējas. Man vienmēr gribas salīdzināt tās ar tādu suņa prieku, kurš izbāzis mēli brauc pie atvērta mašīnas loga un izskatās bezgala laimīgs (ja pavēro pretī braucošos, viņi izskatās tikpat laimīgi). Kad, matiem un svārkiem plīvojot, manas dienas rītā braucu uz centru, es sajutos dzīva! Nu, tā pa īstam, laimes asarām saskrienot acīs. Tā, ka gribas podus gāzt vai vienkārši sasliet kājas gaisā, vērojot saulrietu. Citiem vārdiem nevis, par zemu novērtējot šo brīdi, skriet pakaļ dzīvei, bet izdzīvot to! Jo mēs (arī es) bieži vien šos vārdus lietojam un ieliekam savos tuvākās nākotnes plānos, bet ne vienmēr mums izdodas tā pa īstam tos piepildīt. Un ar to es nedomāju egoistiski mainīt savu ikdienu, lai redz’ tagad dzīvotu šodienai, nerēķinoties ne ar tuvākajiem, ne arī rītdienu. Bet, godīgi izvērtējot, izskaust to, kad diezgan bieži tērējam savu laiku kaut kam, kas patiesībā jau rīt nebūs atcerēšanās vērts. Tas kaut kas var būt pilnīgi jebkas. 

Kad uzmanīgi un lēni devos savā braucienā, man bija laiks izbaudīt ceriņu smaržu, kastaņsveču ziedu lietu un vispār pavasari kopumā. Es to tik ļoti gaidīju, bet viss uzziedēja tik nemanāmi ātri, ka tikai maija otrajā pusē es pa īstam to piedzīvoju. Un tad es apņēmos, ka katru rītu pirms došos savās gaitās sev atgādināšu – dzīvot šodien tā, lai rīt gribētos atkārtot to vēl! 

PA ĪSTAM.