Kad dzirdu, izlasu vai redzu uzrakstu – bērnība, tūdaļ tieku ierauta atmiņu virpulī. Jo man tā bijusi gaiša un saulaina. Pilna smieklu, atklājumu, nobrāztu ceļu un tikpat netīru māsīcas roku, kura uzticami rakusi tuneļus kopā ar mani. Mūsu vasaras bija aizvadītas laukos, kur joprojām zāle zaļāka un rītos rases pilienu pilna. Mēs mēdzām piemājas grants ceļu pārvērst prāmī un smilšukastē, kastaņa pavēnī cept smilšu kūkas, kuras brāļi, norēķinoties ar ceļmallapām (mūsu latiem), ātri izpirka. Atceros, kā stundām ilgi spēlējāmies ar zariņiem, kurus ietērpām ceļmalā atrastajos ziedos, tie mums aizstāja pilsētā aizmirstās lelles. Un tā dien dienā, līdz saguruši līdām gultās. Šodien, kad esmu jau liela meitene, bērnībā atgriežos caur manu krustdēlu acīm. Tā, kas mīt viņos, noteikti ir savādāka par manējo, nemaz netērēšu laiku, atšķirības uzskaitot. Taču mani pārsteidza atklāsme, ka, neskatoties uz 4 gadu starpību, pat katrā no viņiem mīt pilnīgi dažāda sajūta par bērnību.
![]() |
mēs uz mūsu «prāmja» |
Klāt kūku ēšanas diena. Pirmās notika četrgadnieka svinības, ar piepūšamajām atrakcijām dārzā un varenu draugu baru ciemiņu kārtā. Uznāk maziņš kreņķis un torti jubilārs liek sagriezt, negaidot visus ciemiņus atbraucam. Metriņš jānoliek prom, to ēdīs vēlāk. No pamatnes nogrieztais kūkas gabaliņš tiek nolikts zālienā, kreņķis aizmirsies. Lielākā darbība norit ap dāvanu izsaiņošanu. Šitāds man jau ir, tādu esmu redzējis. Kad ierosinu aiziet izlēkāties, atskan atbilde – negribu. Nākamā dienā svinam astoņgadnieka svētkus. Plāni dienai neskaidri, tādēļ, lai jubilāram aiztaupītu vilšanos, neko nestāstām. Pasakām, ka būs pārsteigumu diena. Pirmais no tiem izbrauciens ar kuģīti – visiem jautājumiem par darbībām ostā atbildes rastas. Pusdienas un tētis atklāj nākamo – nopircis lielo čipsu paku, ko ikdienā dara reti. Tā, nu, gan varena dzimšanas diena! Savelkas mākoņi, bet uz jūru braucam tik un tā, kā nekā jubilāra vienīgais lūgums. Viņa iedrošināti, dzestrajā ūdenī pat izpeldamies. Satumst, atskan kluss jautājums – vai pārsteigumi jau beigušies? Pretī vien pasmaidu. Uzspēlējam spēli un jubilāra krusttēvs no vēlās maiņas tiek sagaidīts. Saspraužam kūkā svecītes, nodziedam dziesmu, valdot asaras, vēroju – cik gan puišel’s priecīgs un saviļņots! Pauze, lai iedomātos vēlēšanos un vienā elpas vilcienā sagurušais jubilārs nopūš astoņas svecītes. Vislabākā dzimšanas diena manā mūžā, pirms miega bučas iedošanas nosaka krustdēls.
Varbūt tieši tas, ka dzimšanas dienas tika svinētas ar vienas dienas starpību, kļuva par iemeslu manam atklājumam. Tas vēl skaudrāk liek apzināties, ka bez visām vecāku atbildībām un pienākumiem klāt jāpieskaita arī – nenogalēt bērnišķo prieku! Jo tad, kad kļūstam pieauguši, simts dažādos veidos nāk pārbaudījumi un notikumi, kas tam liek pazust dabiskā veidā. Iespēju ir tik daudz. Tādēļ pat nespēju aptvert, kā to dabūt gatavu, jo mūsdienu vecākiem tiešām ir krietni jānopūlas, lai atrastu visā līdzsvaru. Jāpiebilst, ka abi vecāki iepriekš minētajiem zēniem dot to labāko. Vien lielākā atšķirība, ka neskatoties uz to, ka vecāki ir daudz turīgāki, vecākajam krustdēlam viņi ir iemācījuši gaidīt svētkus un mantas nopelnīt, novērtēt. Pretēji jaunākajam, kuram tās tiek atvestas pēc katra komandējuma un nopirktas tāpat vien, salauzto vietā.
0 Comments:
Ierakstīt komentāru