Saule dejo pa zemes virsu, siltais laiks uzņem apgriezienus un mūsos dzimusī vēlme ziemas kažokus nomainīt pret košiem pavasara trenčiem, īsākiem svārkiem un krāsainām šallēm ir pilnīgi organiska. To sludina vai ikkatrā sieviešu žurnālā, dažādos raidījumos un pat atlaižu piedāvājumos veikalā. Un es prātoju, kādēļ gan mums, sievietēm, lai sapostos, nepieciešama kāda iedvesma, iedrošinājums, pat atbilstošs gadalaiks?
Brīdis, kad apjautu un gribēju izpaust savu sievišķo būtību, pienāca diezgan agrīnā vecumā. Pirmais mēģinājums beidzās ar mammas (toreiz tik grūti nopērkamo) acu ēnu sabojāšanu un klaunam cienīgi samālētas sejas mazgāšanu vannas istabā. Mammas reakcija liecināja, ka mana pucēšanās ir nedarbs, lai gan pati neapjautu, ka būtu ko sliktu izdarījusi. Es taču tikai uzkrāsojos, tāpat kā to mēdza darīt mammīte. Tikpat spilgti atceros ciemošanās reizes pie omes. No skapja vilku ārā viņas kombinē (agrāk tos ģērba zem kleitām), apkāros ar visām pieejamajām krellēm un piemērīju kurpes uz samērā augsta papēža. Šīs brūnās kurpes atcerēšos mūžam, jo tādā paskatā, atrādoties vecākiem, novēlos pa betona kāpnēm. Mazu dāmu veiksme mani paglāba no būtiskām traumām. Un toreiz uz kādu laiku papēžu kurpju piemērīšanu bija jāatliek, kas, šķiet, bija vislielākā sāpe notikušajā. To visu atceroties, ļoti labi atminos sajūtas, kādas mani pārņēma ģērbjot par lielu esošās kleitas un kurpes, kurās varēju noslīgt. Spoguļojoties vienīgā doma bija – kaut ātrāk es izaugtu liela un no rīta līdz vakaram varētu staigāt pati savās augstpapēžu kurpēs un būt sieviete! Un kas notika, kad es izaugu? Klik klak kurpes nomainīju pret ērtākiem apaviem. Un biežāk tās lietoju putekļu kārtas slaukot, nevis kājās velkot. Un patiesībā tas nav tā tikai par kurpēm runājot. Kaut kur starp paspēšanu uz darbu un ikdienas pienākumiem pret ģimeni, sieviete paskrien sev garām. Varētu teikt, ka aiznesas kā vējš! Reizēm to pat nemanot.
Ir tādas sievietes, kurām labi izskatīties izdodas 24h diennaktī. No malas, ar baltu skaudību skatoties, liekas, ka tas tā pats no sevis iekārtojies, jo nekas neliecina par laiku, kas šajā dabas skaistumā ieguldīts. Un ir tādas, kuras no rīta uzvelk pirmās, pa rokai pagadījušās drēbes, matus sasien astē un pie sava izskata piedomā tikai īpašās reizēs, nemaz tāpēc nejūtoties sliktāk. Savu paviršo izturēšanos pret sevi aizmālējot ar laika – tikai sev, trūkumu, rutīnu, citiem, daudz svarīgākiem darbiem utt., u.tml. Šie ir tikai daži no iemesliem, kas to rosina. Manuprāt, vissvarīgākais iemesls, kādēļ mēs pazaudējam jēgu pievērst uzmanību savam izskatam, ir sākotnēji nepareizo motīvu dēļ. Piekritīsi, pirmais darbiņš, atnākot mājās no frizētavas, saspicētām ausīm gaidīt vīrieša reakciju – pamanīs vai nē, pie sevis domājam. Arī tad, kad pārmaiņas aprobežojas ar matu galu pielīdzināšanu. Tik ātri vēl tikko mirdzošās acīs iezogas vilšanās rūgtums, ja mīļotais neko nav pamanījis vai noburkšķējis – nepatīk. Līdzīgus piemērus varam atrast ikdienišķos sīkumos, kad pašas sevi piepildām ar neapmierināmām un otra nenojaustām gaidām. Kāda vella pēc, man gribas teikt?! Daudz patīkamāk to visu darīt sevis un neviena cita dēļ! Jo tik un tā, patiks mūsu vīriem vai nē, mūsu prieka latiņu ar to pacelsim daudz augstāk. Un jo vairāk tas sagādās prieku mums pašām, jo vairāk to pamanīs gan vīrs, gan kolēģi, gan pretī nākošais svešinieks, kurš, piemiegdams ar aci, mūsu pašapziņai liks justies kā nierei taukos.
Paskat, aiz loga, pa pakusušām spraugām zeme meklē gaismu, nepacietīgi gaidot sniega kažoku nokūstam! Ņemam piemēru un ļaujam šīm krāsām, gaismai un cīruļu vīterošanai pamodināt aizsnaudušos sievieti mūsos, lai uzziedētu sev.
