Draugiem.lv izlasītais joks – pavasaris klāt, drīz uz soliņiem sāks augt vecmāmiņas!, nezinu kāpēc man atmiņā atsauca vienu no Sekss un Lielpilsētas sērijām. Ar vecmāmiņām tai gan ir mazs sakars. Toties šī, kurā meitenes dodas uz Atlantic City svinēt Šarlotes dzimšanas dienu, ir viena no mīļākajām sērijām. Jautājums, ko šajā sērijā Kerija uzdod Miradai, sēžot vecāku kundžu ekspresī, ir nodarbinājis arī manu prātu – vai tādā vecumā mēs vēl būsim draudzenes?! Protams, būsim – atbildēja Miranda! Un nešaubos, ka arī manas draudzenes atbildētu tāpat. Jo viņas zin’, ka citu atbildi es nemaz nepieņemtu.
Mums katram ir kāds cilvēks, kuru patiesībā pat grūti ir nosaukt par labāko draugu. Jo ar viņu esi piedzīvojis tik daudz... (pauze filmas attīšanai), ka šis draugs automātiski nokļūst to cilvēku grupā, ar kuriem tu atļaujies būt tāds, kāds esi – pilns dažādu trūkumu un dīvainību. Un tieši šī paša iemesla dēļ es savas draudzenes nevaru nosaukt par tādām, jo viņas jau sen tikušas pie statusa – māsas, ja to vispār var nosaukt par statusu. Stāsts, kā mēs kļuvām par māsām, ir visai parasts. Manai māsīcai, ar kuru bijām (un gribētos teikt esam) kā zeķu pāris, bija draudzene. Un tā kā es biju sīkā, kuru viņai bija jāpieskata un kuras uzraudzībā (lai gan biežāk pieskatīšanas pozīcijas mainījās otrādi) es tiku laista uz ballītēm, tad pašsaprotami, ka es visur vilkos līdzi. Un tā, soli pa solim mēs atklājām, ka viņu divu draudzība ir paplašinājusies un, nu, mēs varējām sev piedēvēt it visus nosaukumus, kas saistījās ar trīs – trīs musketieres, Čārlija eņģeli un Amazones. Paldies Dievam, ka mūsu vīriešu gaumes ir pretēji atšķirīgas un bijusi tikai viena situācija, kurā jāpadala bija viens vīrietis. Vidusskolas laiks bija mūsu draudzības uzplaukums. Kā nu ne, ja galvā simpātijas mainījās ātrāk par gadalaikiem un garāko diskusiju tēma bija – viņš pagāja man garām, ko tas varētu nozīmēt? Manu sajūsmu mazināja mammas teiktais, ka ne vienmēr draudzību, kas izveidojusies skolas laikā, iespējams saglabāt visu dzīvi. Nē, ar mums būs citādi, pie sevis domāju! Patiesībā citādi, nekā mammai bijis jau arī ir, jo šīs abas burvīgās meitenes es joprojām saucu par draudzenēm māsām. Mēs diezgan veiksmīgi tikām galā ar šķēršļiem, kas nepārprotami radās, kad visas trīs vairs dien dienā nesatikāmies, bet gan studējām dažādās pilsētās. Un tiem, kas radās, kad mūsu dzīvēs ienāca arī Lieliskie vīri! Taču tagad, kad mēs visas kopā satiekamies labi ja reizi gadā, es pie sevis jautāju – vai tik tiešām arī tādā vecumā mēs vēl būsim draudzenes?
Atbildot uz šo jautājumu, uzdevu pretjautājumu - bet ko es no savas puses daru, lai tas tā arī būtu? Un atbildē atklāju milzīgu robu. Pirmkārt, neatceros, kad pēdējo reizi būtu izbrīvējusi laiku, lai draudzenes svētkos būtu kopā ar viņu, arī tad, kad izpaliek lielā balle. Protams, par attaisnojumu kalpo vienas māsas atrašanās Anglijā un vēl miljoniem citu darīšanu un atrunu. Bet tik un tā par atklāto man jānosarkst! Pārāk sena, lai to atcerētos, bijusi reize, kad meitenēm uzrakstīju vēstuli! Mūsu recepte cīņai ar attāluma šķēršļiem bija un paliek vēstuļu rakstīšana (pārsvarā epastā, bet pa dažai ar roku rakstītai atrodu arī atmiņu kastēs), kam ikdienā paskrienu garām, jo, atliekot uz vēlāku laiku, vienmēr liekas, ka meitenes pagaidīs. Tajā pašā laikā es (un zinu, ka arī viņas tāpat) jūtu, ka viņas man ir blakus! Bez zvanīšanas, bez rakstu zīmēm. Vienkārši kaut kur starp debesīm un zemi. Un man gribētos, lai es tā varētu pateikt vēl pēc padsmits kopā pavadītiem gadiem.
Tāpēc, ja arī Tev ir tāds īpašs cilvēks vai cilvēki, ar kuriem vecumdienās vēlies, sēžot uz soliņa, priecāties par pavasari - negaidi pirmo soli no citiem, piezvani vai aizsūti pastkarti, lai kārtējo otrdienu padarītu par vienu labu paveiktu darbu bagātāku!
0 Comments:
Ierakstīt komentāru