Kad kalendārā atšķiru novembri, es allaž sāku domāt par Ziemassvētkiem. Jo mēnesis kā zināms aizlec joņiem, īpaši, ja tas ir viens no pēdējiem gadā. Un tad jau pie durvīm klauvē bērnībā visvairāk gaidītākie svētki – Ziemsvētki. Man šie svētki nekādā gadījumā nav saistījušies ar dāvanām. Nezinu, kādēļ tā, jo no dāvanām apzināti neesmu izvairījusies. Bet šie vienmēr bijuši ģimenes svētki. Un ģimene ne vienmēr var nozīmēt cilvēkus, kam ir cieši radu raksti.
Bērnībā vismīļākie bijuši laukos svinētie, jo tur viss bija pa īstam. Sniegs līdz dibenam, opis ar kamanās iejūgtu zirgu, un tajās mēs, mazbērni, zem vilnas segas, nepacietīgi gaidot, kad sāksies brauciens uz mežu pēc eglītes. Opis eglītes izvēlējās rūpīgi. Reizumis iemīdot taku, lai atcerētos noskatītās eglītes atrašanās vietu, beigās izvēloties meža skaistuli. Kad mājās pārvestajai eglītei nokusa sniegs, varējām ķerties klāt rotāšanai. Rotājumi vienmēr bija pašu pagatavoti. Vai tie bija diegu eņģeļi, vai sakarinātas piparkūkas. Citreiz arī uztamborētas sniegpārsliņas un samta bantītes kopā ar svecītēm. Es neesmu redzējusi citur tik jauku eglīti kā laukos! Rotājām ne tikai eglīti, bet kā jau bērni, kuriem šķēres bija labākais draugs, aplīmējām logu rūtis ar šķībām sniegpārslām. Ja skolā iemācīja kādu origami brīnumi, arī tos locījām līdz vēlai naktij, kad opis ar omi jau bija samierinājušies, ka gulēt neiesim kamēr nebūs rotājumi visas mājas izdekorēšanai. Tur cepām milzu pīrāgu katlu ar rezervi, jo opis tos sāka ēst, negaidot svētku mielastu. Kad visa ģimene bija pie galda, tad dziedājām Klusa nakts, svēta nakts un citas baznīcas dziesmu grāmatā esošās Ziemassvētku dziesmas. Dāvinājām dāvanas, bet es nevienu gadu neatceros, kas tieši tika saņemts, jo pats svarīgākais bijis, ka esam visi kopā. Jo mēs visi kopā nozīmēja kopā sanākšanu vismaz 16 cilvēkiem, kuru attiecības ikdienā ne vienmēr tās labākās. Tagad, kad esam izauguši un arī novecojuši, šādi svētki ir reta parādība, pēdējo reizi īstenota 2006.gadā. Bet atmiņās izdzīvota simtām reizes.
Nākamie visspilgtākie svētki bijuši studiju gados, kad vēl dzīve ritēja un putoja pēc kojās valdošajiem likumiem. Un man bija paveicies, ka istabiņu dalīju ar sirds siltiem cilvēkiem. Bija auksts un visi, izņemot mani, jo man bija jāstrādā arī svētkos, pakoja somas, lai dotos ceļā pie ģimenes. Lai svētku sajūtu radītu ātrāk, nolēmām, ka mēs taču varam Ziemassvētkus paātrināt, nosvinot tos arī tepat – mums bija viss, kas smaržoja pēc Ziemassvētkiem: karstvīns, mandarīni, piparkūkas, arī neizcepušās vistas. Bet sajūtas bija tik siltas, ka tās sildīja arī svētvakarā, kad sapratu, ka jāpaliek vienai, jo visi, kuriem nebija jāstrādā, bija aizbraukuši. Brīdī, kad šī doma asarām acīs bija izteikta skaļi, mana draudzene Vita (kura tobrīd vēl tāda nebija) satvēra roku un teica: „Klau, svētki ne vienmēr ir ģimenē, tie izdodas kopā ar mīļajiem! Uzrīkojam sev svētkus!” Tā arī notika. Uzrīkojām lielāko izēšanos, ievērojot labākās Ziemassvētku galda tradīcijas par 9 ēdieniem. Lai arī toreiz iekšēji apsolījos, ka nekad nestrādāšu vairs šajos svētkos un centīšos būt pie ģimenes, togad, ņemot vērā visus apstākļus, arī tie bija vieni no visjaukākajiem maniem Ziemassvētkiem. Nekas, ka citādi.
Par pēdējos gados visspilgtākajiem Ziemassvētkiem nerakstīšu neko. Vien to, ka togad mēs no jauna atklājām patiesību par svētku būtību. Jo tad, kad mums nekas netrūkst un varam atļauties vairāk, mēs pieķeramies kam citam un baidāmies, ka svētki neizdosies bez foršām un noderīgām dāvanām. Ir jauki, ja var apvienot gan dāvanu drudzi, gan sirsnīgo svētku pusi. Bet tas izdodas retajam. Un tas patiesībā arī ir jaukākais novembrī, ka vēl ir laiks. Laiks padomāt par dāvanām, apsveikuma kartiņām un vārdiem tajās. Laiks izvēlēties savus īpašos svētkus – laukos vai pilsētā, bet starp mīļajiem!
