piektdiena, 2011. gada 30. decembris

paldies

Kopš ar roku izrakstu emocijas kāda īpaša cilvēka dienasgrāmatā, šeit iestājies klusums kāds valda lasītavās. It kā viss kluss un mierīgs, taču kaut kur iečukstas balsis, citur iepīkstas telefons vai nočaukst cepumu tūta. Un neizmērojamais klusums kļūst šķietams.

Arī emuāru vides lasītavā man gājis līdzīgi. Vairāku mēnešu garumā, neierakstot nevienu rindiņu, nepazuda saikne ar iesākto. Pavidam saņēmu vēstules no emuāra ciemiņiem, kuri piekodināja nepazust, kādu anonīmu komentāru, kas izraisīja smaidu un... pavisam klusi sagaidīju emuāra gada jubileju. Todien, rudenīgā oktobra dienā virtuālās kūkas necepu, taču atzīšos – aizdomājos par to, cik gan ātri šis gads paskrēja un ko man lapiņas ielipināšana devusi. 
Šajā dienā man gribējās pateikt paldies diviem cilvēkiem. Manam vīram, kurš mani iedrošināja rakstīt, un Inesei, kura, kļūstot par mana emurāra pirmo sekotāju, iedvesmoja turpināt. Nemelošu sakot, ka katrs pastāvīgais bloga ciemiņš rada prieku tā autoram. Tālab paldies ikvienam par kopā pavadīto laiku! Runājot par pastāvīgajiem ciemiņiem, nevaru nepieminēt Uni, ar kuru esam uz viena emocionālā viļņa. Esmu droša, ja nevarēšu kādu no tām ietērpt vārdos, viņa man nāks palīgā. Tāpēc, mīļā, paldies arī Tev! 

Kur mēs palikām? Piecām iedvesmas lietām? Tās paliks kā parāds nākamajam gadam. Jā, nākamreiz, kad kopā «dzersim» tēju, tiksimies pēc gada. Tāpēc gadu mijā novēlu neļauties kritiskām pārdomām par aizvadīto, bet ļauties dzīves mirkļiem, ko nesīs Jaunais gads. Lai tas nepaskrien neizbaudīts.

trešdiena, 2011. gada 28. septembris

lēns rīts


Iepriekš rakstīju par 5 lietu, vietu un nodarbju nepieciešamību ne visai patīkamā emocionālā stāvokļa aizgaiņāšanā. Un, domājot par tām, sapratu, ka situācijas, kad alkstam pēc iedvesmas no ārpuses, ir tik dažādas, līdz ar to arī tās 5 lietas, kas maina mūsu grimases izskatu. Nemainīga manā ikdienā, vienmēr iedarbīga un sarakstā pirmā iedvesmas «lieta» - lēns rīts.

Viss sākas ar modinātāju vai arī bez tā. Acis atveras ātrāk, nekā ķermenis paspējis pamosties. Varbūt otrādi. Vai tiešām krūze kafijas kaut ko spēs saglābt? Viss norit kā pēc iepriekš sarakstīta scenārija – izlienu no gultas, kā mēnessērdzīgais aizpeldu līdz virtuvei, nospiežu tējkannas kloķi (der atcerēties, ka labāk pārbaudīt, vai ūdens, ko uzvārīt, tur ir). Uzmanību – kaķi! Tādu zīmi mums jānoliek pirms ieejas, jo no rīta viņi, prasot ēst, vijas ap kājām tā, ka pusaizmidzis cilvēkbērns var nenoturēt līdzsvaru. Cik labi, ka esmu vienīgais brokastnieks, jo nav iedvesmas tās ar mīlestību pagatavot otram. Duša. Lielāko daļu laika gan pavadu, tecinot ūdeni, aizvērtām acīm. Labi, ja par drēbēm, kas jāvelk, esmu padomājusi jau vakarā, jo no rīta tam nav pat mazāko ideju. Īstens «pūces» rīts, teiksi. Jā (neesmu droša, bet mans tētis, oponējot mammai, īstam «cīrulim», allaž apgalvoja, ka tas ir iedzimts). Lēns rīts. Tāds, kurā, malkojot kafiju, neskaitu atlikušās minūtes. Tāds, kuru iesākt varu vienatnē, sakārtojot domas un sagatavojoties dienai, lasot vai vienkārši skatoties pa virtuves logu. Nevaru izskaidrot, bet tajā skatā ir kas pievilcīgs. Vairākas minūtes varu pētīt, kā aizbrauc tramvajs, kā mainās steidzīgu cilvēku stāvi un vējā lokās bērza zari, un apturēt mirkli, vērojot ikdienu no malas. Tiem, ar kuriem esmu dzīvojusi kopā (un dzīvoju šobrīd), sākumā mani «lēnie rīti» tracinājuši ārā, taču vēlāk sapratuši, ka tie ir lipīgi un kļuvuši par viņu ieradumu vismaz brīvdienās. Lai gan šobrīd mans darbalaiks ļauj rītu izbaudīt gandrīz regulāri, taču arī tad, kad bijis jāiziet no mājas 7.00, esmu centusies, pamostoties ātrāk, to izbaudīt vismaz īsā variantā.

Lai arī varbūt no malas tā var šķist tikai lēna pamošanās, iekšēji tā nav un lēno rītu var saukt arī par laiku ar sevi. Tiem, kuriem pamosties problēmas nesagādā, lēnais rīts var būt arī citā laikā. Tas var kļūt arī par lēno pusdienlaiku, kad klačošanos ar kolēģiem nomaini pret maltīti ar sevi klusākajā parka nostūrī, vai lēno pievakari, kad, ierakusies spilvenos, saslien kājas pret sienu un uz visu paskaties kājām gaisā. Protams, mēs katrs esam dažādi. Un, manuprāt, tieši tāpēc ikdienā ir vajadzīgi mazi brīži vienatnē, lai to saprastu un novērtētu.    

piektdiena, 2011. gada 23. septembris

pasaki man kaut ko labu


Pēdējā laikā apkārtējos esmu pamanījusi, ka viņu pozitīvais un biežāk optimistiski noskaņotais garastāvoklis gluži kā tāds gājputns aizlaidies uz siltajām zemēm. Arī bez izskaidrojuma un notikumiem, kas to sekmētu. Uzklausot jaunos pesimistus, saskāros ar to, ka man nav kam iebilst. Drīzāk, klausoties otra stāstā, sazīmēju tajā sevi. Un mana atbilde otrpus klausulei atskanējušajam jautājumam – pasaki man kaut ko labu, bija klusuma pauze vairāku minūšu garumā. Kas ar mums notiek? Tāds noskaņojums parasti virmo ziemas otrā pusē, tā ap februāri, kad kļūstam ziemas noguruši. Kas vainas rudenim?

Man nepazūd cerība, ka vasarā uzkrātās enerģijas rezerves ir tikai paslēpušās nezi’ aiz kādiem ziemas negaidītāju mākoņiem un pavisam drīz, jaucoties sagrābtu lapu čupās, tā plūdīs no malu maliņām. Tikai mazliet jāpagaida. Un kamēr gaidām, esmu sapratusi, ka pasaki man kaut ko labu jāpārfrāzē uz pasaki sev ko labu! Jā, jā, var stulbi apstāties spoguļa priekšā un stāstīt, uz cik fantastisku un unikālu cilvēku skatos. Vai paņemt lapiņu un uzrakstīt piecas lietas, kas drūmo otro es aizstumj maliņā.

Es drīzāk izvēlos otro variantu. Un par tām piecām lietām man vēl jāpadomā. Jo tām noteikti jābūt iedarbīgām, vai ne? 

Un kādas piecas lietas/vietas/nodarbes uzlabo Tavu garastāvokli?

otrdiena, 2011. gada 30. augusts

ciemiņu būšana

Esmu dzirdējusi par sevi sakām, ka esmu laba saimniece un, ciemojoties pie manis, ciemiņš jūtas gluži kā mājās. Pirmo reizi, to dzirdot, nosarku, nu, to uztveru kā komplimentu, jo esmu pieņēmusi, ka ābols no ābeles ābeles – manas vecmāmiņas, tālu nav aizripojis. Viņas vairāku stundu tekalēšanai, šmorēšanai un dekorēšanai pirms ciemiņu ierašanās biju ne tikai lieciniece, bet arī neredzamais palīgs. Toreiz man šķita, ka es nekad tā nestresošu un neņemšos par to, kā salvetes salocīt un katru nazi novietot ne tikai pareizajā pusē, bet arī pareizajā stāvoklī – ar griežamo pusi pret šķīvi. Un vēl daudzums citām lietām, par kurām, kā man šķiet, normāli cilvēki nedomā. Kaut kā tā ir iekārtots, ka skaļi pateiktais nekad piepildās. Un līdz šim novēroto vecmāmiņas ciemiņu uzņemšanā esmu vērtējusi pozitīvi. Bet kā rīkoties, ja mans saimnieciskums un manieres ciemiņu uzņemšanā traucē aizrādīt ciemiņiem, kuri kļuvuši nekaunīgi? 

Iedomājies, tuvojas brīvdienas, lai gan konkrēti plāni vēl nav radušies, ir dažādas iespējas, kā tās pavadīt. Pieņemt ielūgumu doties dabā vai palikt mājās, baudot nesteidzīgu atpūtu? Taču iezvanās telefons un piektdienas vakarā uzzini, ka brīvdienām plāni zināmi, jo ciemos atbrauks radinieki (lai gan pagaidām ciemošanās reizes nekad nenozīmē mūsu apciemošanu, tās vienmēr bijušas pa ceļam vai tāpēc, ka tajā brīdī tā ir kādam izdevīgi). Radiniekus neizvēlas, nudien. Taču par bērna pieskatīšanu, manuprāt, jāpaziņo viņa vecākiem. Tāpat kā daudzmaz konkrētu ierašanās laiku. Un tad ir sajūta – viss jau ir ieplānots, bez tavas klātbūtnes. Bez rēķināšanās ar tevi.

Man gribas domāt, ka neesmu tāda vienīgā. Visiem taču ir tādi ciemiņi, no kuriem cenšamies izvairīties un pirms viņu ierašanās uztraucamies. Ja Tev ir palaimējies, tad man un arī dažām manām draudzenēm nav. No vienas saņēmu ieteikumu turpināt ciest sakostiem zobiem. No citas – ja ir iespēja un gadījums, piemēram, kādi svētki, iedzert ko grādīgāku, jo tā būšot vieglāk visu laist gar ausi. Man pašai kaut kā liekas, ka konkrēto ciemiņu izturēšanos varētu mainīt, pasakot taisnību. Taču šādam solim nespēju izšķirties, jo ne vienmēr taisnības pateikšana beidzas ar sirsnīgu izrunāšanos, kādu asaru, apkampieniem un dzīvei, verot jaunu lapu. Man ir bijis tā, ka pirms viņu atbraukšanas esmu galvā iedomājusies situācijas, kuru laikā es drosmīgi atzīstos, ka mans mērs ir pilns. Taču, kad ierodas nekaunīgie, es uzvedos kā ierasti – pienesu kafijas, šmorēju pusdienas un sūtu vīru uz veikalu pēc pasūtītajiem našķiem. Reizēm man gribētos, kaut man nepiemistu latviešu kautrīgums un labās manieres...

Ticu, ka ir kāds, jau pārbaudīts veids kā mainīt esošo situāciju un ciemošanās reizes padarīt pat par abpusēji patīkamām. Pagaidām, lai par to rūpējas pozitīvas domas! :)
 
Novēlot vislabākos ciemiņus un iedvesmojošas ciemošanās reizes!

trešdiena, 2011. gada 17. augusts

nesteidzies, vēl brītiņu paliec!

Kad dzirdu, izlasu vai redzu uzrakstu – bērnība, tūdaļ tieku ierauta atmiņu virpulī. Jo man tā bijusi gaiša un saulaina. Pilna smieklu, atklājumu, nobrāztu ceļu un tikpat netīru māsīcas roku, kura uzticami rakusi tuneļus kopā ar mani. Mūsu vasaras bija aizvadītas laukos, kur joprojām zāle zaļāka un rītos rases pilienu pilna. Mēs mēdzām piemājas grants ceļu pārvērst prāmī un smilšukastē, kastaņa pavēnī cept smilšu kūkas, kuras brāļi, norēķinoties ar ceļmallapām (mūsu latiem), ātri izpirka. Atceros, kā stundām ilgi spēlējāmies ar zariņiem, kurus ietērpām ceļmalā atrastajos ziedos, tie mums aizstāja pilsētā aizmirstās lelles. Un tā dien dienā, līdz saguruši līdām gultās. Šodien, kad esmu jau liela meitene, bērnībā atgriežos caur manu krustdēlu acīm. Tā, kas mīt viņos, noteikti ir savādāka par manējo, nemaz netērēšu laiku, atšķirības uzskaitot. Taču mani pārsteidza atklāsme, ka, neskatoties uz 4 gadu starpību, pat katrā no viņiem mīt pilnīgi dažāda sajūta par bērnību.

mēs uz mūsu «prāmja»
Par atšķirīgo bērnību aizdomāties sāku jau kūkas pasūtot. Šo tradīciju – dāvināt kūku – esmu pārņēmusi no manas krustmātes, jo viņa ik gadu manā dzimšanas dienā ieradās (ierodas vēl šodien) ar garšīgāko kūku pasaulē. Tādēļ arī es cenšos krustbērniem sarūpēt torti, jau laikus ievācot informāciju par ciemiņu skaitu un garšīgāko kūku cepējām, kuras mūsdienās vienlaikus ir īstas mākslinieces. Bija krietni jānopūlas, lai atrastu cepēju, kura ievingrinājusi roku Metriņu cepšanā. Jo, zini, Makvīnus cep gandrīz katra kūku meistare, bet Metriņš kā izrādījās tik pieprasīts nav. Nu, labi, lai jau tiek bērnam prieciņš. Ar otra krustdēla mammu mums gāja raitāk. Astoņgadīgajam redzesloks kļuvis plašāks par Makvīnu. Dažas stundas prātojam, kuru varoni labāk uzcept uz tortes, taču puišeļa pa kluso nopirktais Spaidermena komikss par izvēli liek nešaubīties. Kad kūkas pasūtītas, viena mamma piekodina noteikti nopirkt klāt vēl kādu nieku dāvanai, jo kūka ir kūka, mazais to neuztveršot kā dāvanu. Un otra mamma, otrpus klausulei vien iečukst – es viņam neko nestāstīšu, lai ir pārsteigums.

Klāt kūku ēšanas diena. Pirmās notika četrgadnieka svinības, ar piepūšamajām atrakcijām dārzā un varenu draugu baru ciemiņu kārtā. Uznāk maziņš kreņķis un torti jubilārs liek sagriezt, negaidot visus ciemiņus atbraucam. Metriņš jānoliek prom, to ēdīs vēlāk. No pamatnes nogrieztais kūkas gabaliņš tiek nolikts zālienā, kreņķis aizmirsies. Lielākā darbība norit ap dāvanu izsaiņošanu. Šitāds man jau ir, tādu esmu redzējis. Kad ierosinu aiziet izlēkāties, atskan atbilde – negribu. Nākamā dienā svinam astoņgadnieka svētkus. Plāni dienai neskaidri, tādēļ, lai jubilāram aiztaupītu vilšanos, neko nestāstām. Pasakām, ka būs pārsteigumu diena. Pirmais no tiem izbrauciens ar kuģīti – visiem jautājumiem par darbībām ostā atbildes rastas. Pusdienas un tētis atklāj nākamo – nopircis lielo čipsu paku, ko ikdienā dara reti. Tā, nu, gan varena dzimšanas diena! Savelkas mākoņi, bet uz jūru braucam tik un tā, kā nekā jubilāra vienīgais lūgums. Viņa iedrošināti, dzestrajā ūdenī pat izpeldamies. Satumst, atskan kluss jautājums – vai pārsteigumi jau beigušies? Pretī vien pasmaidu. Uzspēlējam spēli un jubilāra krusttēvs no vēlās maiņas tiek sagaidīts. Saspraužam kūkā svecītes, nodziedam dziesmu, valdot asaras, vēroju – cik gan puišel’s priecīgs un saviļņots! Pauze, lai iedomātos vēlēšanos un vienā elpas vilcienā sagurušais jubilārs nopūš astoņas svecītes. Vislabākā dzimšanas diena manā mūžā, pirms miega bučas iedošanas nosaka krustdēls. 

Varbūt tieši tas, ka dzimšanas dienas tika svinētas ar vienas dienas starpību, kļuva par iemeslu manam atklājumam. Tas vēl skaudrāk liek apzināties, ka bez visām vecāku atbildībām un pienākumiem klāt jāpieskaita arī – nenogalēt bērnišķo prieku! Jo tad, kad kļūstam pieauguši, simts dažādos veidos nāk pārbaudījumi un notikumi, kas tam liek pazust dabiskā veidā. Iespēju ir tik daudz. Tādēļ pat nespēju aptvert, kā to dabūt gatavu, jo mūsdienu vecākiem tiešām ir krietni jānopūlas, lai atrastu visā līdzsvaru. Jāpiebilst, ka abi vecāki iepriekš minētajiem zēniem dot to labāko. Vien lielākā atšķirība, ka neskatoties uz to, ka vecāki ir daudz turīgāki, vecākajam krustdēlam viņi ir iemācījuši gaidīt svētkus un mantas nopelnīt, novērtēt. Pretēji jaunākajam, kuram tās tiek atvestas pēc katra komandējuma un nopirktas tāpat vien, salauzto vietā.