par skabargām un baļķiem

Ka būs jāapbruņojas ar pacietību, sapratu 1.janvāra agrā rītā, kad ātrās palīdzības ārste paziņoja, ka vedīs mūs uz bērnu slimnīcu. Iekšēji pārņemtais satraukums aizmigloja manu prātu, jo tas, ko steigā sametu somā, protams, pilnīgi nenoderēja vēlāk. Dvielis. Kā es varēju aizmirst par kaut ko tik pašsaprotamu? 

Mums laimējās, jo numuriņš uzņemšanas nodaļā iedegās ātrāk, nekā paspējām noģērbt jakas. Citi bija gaidījuši vairākas stundas. Patiesībā katra minūte, ko pavadi, rokās turot bērnu, kas mokās drudzī, šķiet, mūžība. Mūsu daktere bija sajaukusi mēnešus, jo viņas ieteikumu deviņus mēnešus vecu mazuli turēt gultiņā, kur nu tiešām var pasargāt no caurvējiem un izvairīties no saslimšanām turpmāk, uztvēru kā 1.aprīļa joku. Pēc pirmās apskates mūs nosūta tālāk, observācijas nodaļas pārziņā. Tā skaņa, kad aizveras automātiskās durvis un otrpus tām paliek vīrs, kuru nelaiž, jo vienlaicīgi pie bērna drīkst atrasties tikai viens no vecākiem, kopā ar nodaļas sanitāres naidpilno burkšķēšanu ir vārdos neaprakstāma. Tu vēl neko neesi izdarījis, bet jau jūties vainīgs. Ieejot palātā, sastopos ar tikpat izmisušu acu pāri. Telpā svaigs remonts acu apmānam. Jo ikkatrs kakts liek secināt, ka tam, kurš par to bijis atbildīgs, nav pilnīgi nekāda sakara ar bērniem. Kā gan citādi lai izskaidro automātiskā krāna lietderīgumu, ja tas izslēdzas ik brīdi, kad roka pazūd no sensora skatupunkta? Par to, ka siltais ūdens parādās tikai kādu laiku patecinot ūdeni (un pazūd ikreiz, kad krāns izslēdzas), es klusēšu. Jo vislielākās uzslavas par bērnam nedraudzīgu priekšmetu palātā pelnījis melnais klubkrēsls. Tas domāts vecākiem, kuriem tur kaut kā jāvada nakts. Mēs ar otru mammu tajos nosēdējām visu dienu. Jo kamēr mazajiem laida sistēmu, viņi abi vēlējās būt mammas tuvumā, zīžot krūti. Ko gan citu, slikti jūtoties un atrodoties prom no savas vides, mazs cilvēciņš vēl gribētu vēlēties? 

Kad visu dienu, garās stundas vadot, biju pavadījusi pukstot domās, ieradās viņa - mana jaunā palātas biedre. Gruzīniete pēc tautības un latviete pēc sirds aicinājuma. Jo tieši tā viņu atvedusi uz dzīvi Latvijā, apprecot latviešu puisi. Viņa daudz saprot un ļoti cenšas runāt latviešu valodā, taču «laipnās» sanitāres iemesto iekšējās kārtības lapiņu parakstam līdz galam nesaprata. Atteikumu parakstīt to un sagaidīt vīru, sanitāre aprēja kā dresēts rotveilers. Viņas divgadīgā meitiņa kādu stundu nepārtraukti raudāja, jo nesaprata, kāpēc tētis un mamma nevar blakus atrasties vienlaicīgi. Pārmaiņus mainoties vecākiem (jo, kad blakus bija mamma, viņa sauca tēti un otrādi), kādā brīdī viņi palātā atradās vienlaicīgi, par ko atkal saņēma rejas. Alises tētis valdīja dusmas un noteikti būtu kaut ko pateicis, ja sieva viņu nenomierinātu. «Mēs šeit esam, lai mums palīdzētu», viņa, smaidot kā pavasara saulīte, nepārtraukti atkārtoja. Pārvērta rotaļā aukstā ūdens šļakstus, kad mazgāja meitiņu. Un stāstīja pasaku par meiteni, kura, izēdot garšīgo slimnīcas putru, ātri vien kļuva vesela.

Pateicībā māsiņām un dakterei, kura mūs novēroja un vakarā palaida mājās, pateicos arī divgadīgās meitenītes mammai. Par to, ka viņa man atgādināja, cik daudz ir atkarīgs no mūsu pašu attieksmes. Jā, daudz vieglāk ir čīkstēt, īdēt un mālēt visu melnu. Un tik grūti sākt ar sevi. Sākumā novērtējot to, kas mums ir. Pateikties. Bet to taču mēs tik labi zinām, vai ne?