ciemiņu būšana

Esmu dzirdējusi par sevi sakām, ka esmu laba saimniece un, ciemojoties pie manis, ciemiņš jūtas gluži kā mājās. Pirmo reizi, to dzirdot, nosarku, nu, to uztveru kā komplimentu, jo esmu pieņēmusi, ka ābols no ābeles ābeles – manas vecmāmiņas, tālu nav aizripojis. Viņas vairāku stundu tekalēšanai, šmorēšanai un dekorēšanai pirms ciemiņu ierašanās biju ne tikai lieciniece, bet arī neredzamais palīgs. Toreiz man šķita, ka es nekad tā nestresošu un neņemšos par to, kā salvetes salocīt un katru nazi novietot ne tikai pareizajā pusē, bet arī pareizajā stāvoklī – ar griežamo pusi pret šķīvi. Un vēl daudzums citām lietām, par kurām, kā man šķiet, normāli cilvēki nedomā. Kaut kā tā ir iekārtots, ka skaļi pateiktais nekad piepildās. Un līdz šim novēroto vecmāmiņas ciemiņu uzņemšanā esmu vērtējusi pozitīvi. Bet kā rīkoties, ja mans saimnieciskums un manieres ciemiņu uzņemšanā traucē aizrādīt ciemiņiem, kuri kļuvuši nekaunīgi? 

Iedomājies, tuvojas brīvdienas, lai gan konkrēti plāni vēl nav radušies, ir dažādas iespējas, kā tās pavadīt. Pieņemt ielūgumu doties dabā vai palikt mājās, baudot nesteidzīgu atpūtu? Taču iezvanās telefons un piektdienas vakarā uzzini, ka brīvdienām plāni zināmi, jo ciemos atbrauks radinieki (lai gan pagaidām ciemošanās reizes nekad nenozīmē mūsu apciemošanu, tās vienmēr bijušas pa ceļam vai tāpēc, ka tajā brīdī tā ir kādam izdevīgi). Radiniekus neizvēlas, nudien. Taču par bērna pieskatīšanu, manuprāt, jāpaziņo viņa vecākiem. Tāpat kā daudzmaz konkrētu ierašanās laiku. Un tad ir sajūta – viss jau ir ieplānots, bez tavas klātbūtnes. Bez rēķināšanās ar tevi.

Man gribas domāt, ka neesmu tāda vienīgā. Visiem taču ir tādi ciemiņi, no kuriem cenšamies izvairīties un pirms viņu ierašanās uztraucamies. Ja Tev ir palaimējies, tad man un arī dažām manām draudzenēm nav. No vienas saņēmu ieteikumu turpināt ciest sakostiem zobiem. No citas – ja ir iespēja un gadījums, piemēram, kādi svētki, iedzert ko grādīgāku, jo tā būšot vieglāk visu laist gar ausi. Man pašai kaut kā liekas, ka konkrēto ciemiņu izturēšanos varētu mainīt, pasakot taisnību. Taču šādam solim nespēju izšķirties, jo ne vienmēr taisnības pateikšana beidzas ar sirsnīgu izrunāšanos, kādu asaru, apkampieniem un dzīvei, verot jaunu lapu. Man ir bijis tā, ka pirms viņu atbraukšanas esmu galvā iedomājusies situācijas, kuru laikā es drosmīgi atzīstos, ka mans mērs ir pilns. Taču, kad ierodas nekaunīgie, es uzvedos kā ierasti – pienesu kafijas, šmorēju pusdienas un sūtu vīru uz veikalu pēc pasūtītajiem našķiem. Reizēm man gribētos, kaut man nepiemistu latviešu kautrīgums un labās manieres...

Ticu, ka ir kāds, jau pārbaudīts veids kā mainīt esošo situāciju un ciemošanās reizes padarīt pat par abpusēji patīkamām. Pagaidām, lai par to rūpējas pozitīvas domas! :)

 

Novēlot vislabākos ciemiņus un iedvesmojošas ciemošanās reizes!