Ka būs jāapbruņojas ar pacietību,
sapratu 1.janvāra agrā rītā, kad ātrās palīdzības ārste paziņoja, ka vedīs mūs
uz bērnu slimnīcu. Iekšēji pārņemtais satraukums aizmigloja manu prātu, jo tas,
ko steigā sametu somā, protams, pilnīgi nenoderēja vēlāk. Dvielis. Kā es varēju
aizmirst par kaut ko tik pašsaprotamu?
Mums laimējās, jo numuriņš
uzņemšanas nodaļā iedegās ātrāk, nekā paspējām noģērbt jakas. Citi bija
gaidījuši vairākas stundas. Patiesībā katra minūte, ko pavadi, rokās turot
bērnu, kas mokās drudzī, šķiet, mūžība. Mūsu daktere bija sajaukusi mēnešus, jo
viņas ieteikumu deviņus mēnešus vecu mazuli turēt gultiņā, kur nu tiešām var
pasargāt no caurvējiem un izvairīties no saslimšanām turpmāk, uztvēru kā
1.aprīļa joku. Pēc pirmās apskates mūs nosūta tālāk, observācijas nodaļas
pārziņā. Tā skaņa, kad aizveras automātiskās durvis un otrpus tām paliek vīrs,
kuru nelaiž, jo vienlaicīgi pie bērna drīkst atrasties tikai viens no vecākiem,
kopā ar nodaļas sanitāres naidpilno burkšķēšanu ir vārdos neaprakstāma. Tu vēl
neko neesi izdarījis, bet jau jūties vainīgs. Ieejot palātā, sastopos ar tikpat
izmisušu acu pāri. Telpā svaigs remonts acu apmānam. Jo ikkatrs kakts liek
secināt, ka tam, kurš par to bijis atbildīgs, nav pilnīgi nekāda sakara ar
bērniem. Kā gan citādi lai izskaidro automātiskā krāna lietderīgumu, ja tas
izslēdzas ik brīdi, kad roka pazūd no sensora skatupunkta? Par to, ka siltais
ūdens parādās tikai kādu laiku patecinot ūdeni (un pazūd ikreiz, kad krāns izslēdzas),
es klusēšu. Jo vislielākās uzslavas par bērnam nedraudzīgu priekšmetu palātā
pelnījis melnais klubkrēsls. Tas domāts vecākiem, kuriem tur kaut kā jāvada
nakts. Mēs ar otru mammu tajos nosēdējām visu dienu. Jo kamēr mazajiem laida
sistēmu, viņi abi vēlējās būt mammas tuvumā, zīžot krūti. Ko gan citu, slikti
jūtoties un atrodoties prom no savas vides, mazs cilvēciņš vēl gribētu
vēlēties?
Kad visu dienu, garās stundas
vadot, biju pavadījusi pukstot domās, ieradās viņa - mana jaunā palātas biedre.
Gruzīniete pēc tautības un latviete pēc sirds aicinājuma. Jo tieši tā viņu
atvedusi uz dzīvi Latvijā, apprecot latviešu puisi. Viņa daudz saprot un ļoti
cenšas runāt latviešu valodā, taču «laipnās» sanitāres iemesto iekšējās kārtības
lapiņu parakstam līdz galam nesaprata. Atteikumu parakstīt to un sagaidīt vīru,
sanitāre aprēja kā dresēts rotveilers. Viņas divgadīgā meitiņa kādu stundu nepārtraukti
raudāja, jo nesaprata, kāpēc tētis un mamma nevar blakus atrasties vienlaicīgi.
Pārmaiņus mainoties vecākiem (jo, kad blakus bija mamma, viņa sauca tēti un
otrādi), kādā brīdī viņi palātā atradās vienlaicīgi, par ko atkal saņēma rejas.
Alises tētis valdīja dusmas un noteikti būtu kaut ko pateicis, ja sieva viņu
nenomierinātu. «Mēs šeit esam, lai mums palīdzētu», viņa, smaidot kā pavasara
saulīte, nepārtraukti atkārtoja. Pārvērta rotaļā aukstā ūdens šļakstus, kad
mazgāja meitiņu. Un stāstīja pasaku par meiteni, kura, izēdot garšīgo slimnīcas
putru, ātri vien kļuva vesela.
Pateicībā māsiņām un dakterei,
kura mūs novēroja un vakarā palaida mājās, pateicos arī divgadīgās meitenītes
mammai. Par to, ka viņa man atgādināja, cik daudz ir
atkarīgs no mūsu pašu attieksmes. Jā, daudz vieglāk ir čīkstēt, īdēt un mālēt
visu melnu. Un tik grūti sākt ar sevi. Sākumā novērtējot to, kas mums ir. Pateikties.
Bet to taču mēs tik labi zinām, vai ne?
