Aizvakar sapratu, ka nemaz neesmu lielīga. Es jūtos neērti, kad man jāatbild sen nesatiktam draugam, kas tad jauns kopš šķiršanās brīža ir noticis. Visbiežāk atbildu – nekas, kas patiesībā, protams, tā nav. Jo nekas jau arī tāds, ja tas sen nesatiktais vēl to nezina (kas norāda, ka tas uz viņu neattiecas), nav noticis. Un reizēm pati vien iegrābjos. Jo tieši manas klusēšanas dēļ daži attālāki paziņas joprojām uzskata, ka mēneša laikā apprecējos noteikti kāda iemesla (kas pēc 9 mēnešiem neatklājās) dēļ, kas noteikti nav mīlestība. Un tas nekas, ka kāzām gatavojāmies vismaz 1,5 gadu. No vienas puses – kāda starpība, ko domā paziņas. Jo šie cilvēki, lai gan kādreiz varbūt bijuši diezgan tuvi kādā dzīves posmā, šobrīd manā dzīvē ieņem virspusēju lomu (tāpat kā es viņu dzīvēs). Bet no otras puses, mani kaitina, ka šie – attālākie, nekautrējas pajautāt par ģimenes pieaugumu un atrod laiku piezvanīt un satikt tad, kad pieaug vēlēšanās apvaldīt savu ziņkāri. Un es pēc tādas nopratināšanas varu iekšā cepties bez mitas.
Vispār par to es sāku aizdomāties, jo es tiešām pazīstu tādus cilvēkus, kuri pirmajās piecās satikšanās minūtēs paspēj atklāt, ka nule kā iegādājušies jaunu TV, izsakot minējumus, ka tas noteikti esot platākais tuvākajā apkaimē. Vai pastāstīt, cik labas vai sliktas bijušas iepriekšējās draudzenes prasmes gultā. Vai, uzdodot sevi par dižu fotogrāfu, dikti sūdzēties, cik aizņemts kļuvis daudzo pasūtījumu dēļ, lai gan, atklāti sakot, vienīgais viņa talants ir bildēšana automātiskajā režīmā un cilvēku atrašana, kuros šādas bildes vēl izsauc sajūsmu. Vēl arī 10 minūšu garumā sajūsminoties stāstot, cik fantastiski izskatās šobrīd, kad zuduši liekie 2kg, cik lieliski viņas augumam pieguļ šī dārgā kleita un frizieris veicis īstu brīnumu, padarot par 5 gadiem jaunāku! Mieru, mieru – tie nav mani tuvākie draugi! Šie bijuši dialogi, kuros esmu piedalījusies vien tizli smaidot un aiz pieklājības pa starpām iespraužot pa kādam – mh, jā, ak, tā! Lai gan paralēli tomēr esmu mēģinājusi saprast – kāpēc tas cilvēks tā izrādās? Manī ieaudzināts princips, ka lielās tas, kuram dzīvē kaut kas trūkst. Tādēļ tad, kad nevaru atrast, kas tad šim lielībniekam varētu trūkt, apbrīnoju viņa augsto pašnovērtējumu. Pie sevis nočukstot – kaut man tāds piemistu. Bet vai tas tiešām ir pašnovērtējums, kas liek divu cilvēku sarunā tik ļoti celt savu asti? Vai tomēr man ir gadījies sarunāties ar tiem, kuriem patiesībā kompānija nav nepieciešama? Vai tomēr tā ir slēpšanās? Varbūt aiz platā TV slēpjas vientulība, jo vienīgais īstais draugs, ar kuru pavadīt brīvos brīžus ir platais agregāts? Un sliktā bijusī slikta izrādījusies vien ar to, ka salauzusi sirdi un pārtraukusi ilglaicīgas attiecības. Tās bildes neko neizsaka pat dzīves draugam, ar kuru jau sen nav par ko runāt. Un skaistais augums ar visu dārgo kleitu nevienā neizsauc tādu interesi, lai vēlētos dalīties priekos un bēdās, kopā novecojot. Uzvarot šajās paslēpēs, esmu sapratusi, ka iepriekš minētajās sarunās esmu bijusi tā kaitinošā paziņa, kura varbūt tūlīt uzdos TO jautājumu, uz kuru negribēsies atbildēt. Mums visiem ir lietas, par kurām paziņām nestāstām. Un visi (ne velti dzeltenās preses žurnāliem ir tāds pieprasījums) ik pa laikam apvaldām savu ziņkāri, kad nejauši satiekam paziņas un pie reizes apjautājamies arī par kopīgajām. Bet varbūt ir jāsāk ar sevi? Un varbūt jāizvairās nevis no jautājumiem, bet no jautātājiem? Lai gan klačošanās kultu ar to nav iespējams izskaust, vismaz kāda acīs zaudēsi kaitinošās paziņas statusu un manā gadījumā nebūs jācepas par sīkumiem.
