Man tuvs draugs nereti spēlē
paslēpes. Neatbild uz vēstulēm. Ignorē īsziņas. Un, zvanot uz numuru, reizēm
iezogas sajūta, ka esmu uztrāpījusi kādam pašvaldības numuram, kad gaidīšanas
laiks ieilgst uz padsmits minūtēm. Parasti pēc neilga laika saņemu ziņu, ka
viss ir labi, tikai gribas paklusēt un iekšēji sakārtoties. Ok. Bet kā par
spīti tieši šajā brīdī gribas līdzi paņemt lielo Narvesen latti un tieši ar viņu, to izdzerot, nostaigāt vairāku kilometru
garu sarunu.
Kad bērnībā spēlējām paslēpes,
tas, kurš atrada labāko slēptuvi, bija foršākais. Uz viņu skatījās ar apbrīnu
un centās atdarināt. Tikai uzreiz neiedomājās, ka slēptuve, kas par labāko
izrādījās pirmajā aplī, nekad tāda nekļuva, spēlējot nākamo. Un varēja paiet
vairākas stundas, bet spēle neapnika. Reizēm, paslēpjoties no citiem un gaidot
atrašanu, paslēpnī sēdēt iepatikās. Pustumsā atradās laiks pasapņot, un iztēloties
dažādas nereālas lietas. Piemēram, ka slēpjos no trīsgalvaina pūķa vai brālis ar māsu kalpi manā karaļvalstī.
Labi, atzīšos. Paslēpes ir
lipīgas. Tās bez piepūles sāku spēlēt brīdī, kad sajutu iekšēju iztukšošanos.
Varbūt to izraisa neizgulēšanās. Vai laika trūkums mani iedvesmojošu lietu
darīšanā. Tam pat nav nozīmes. Jo pat iekūņojušajam kāpuram nepieciešamas vismaz 14 dienas,
lai kļūtu par krāšņu taureni...
