pirms

Man ļoti patīk mirklis „pirms”. Sajūta, kas mijas ar vieglu uztraukumu un svētlaimīgu mieru. Pirms ballītes, kādas tikšanās, ceļojuma, pavasara un svētkiem, pirms pirmās peldes vasarā, pirms skūpsta un pirmās uz mēles izkusušās zemenes. Un vēl neviena vilšanās, kas gadījusies pa ceļam, nav iemācījusi mani nesacerēties. Šīm sajūtām esmu tā pieķērusies, ka brīžos, kad, to nesajutusi, esmu turpinājusi doties pretī nezināmajam, man nekas nav izdevies. Pat bantīti uzsiet dāvanai. 

Šķiet, tikko zibenīgi aiztraucies pavasars, vien atstājot saelpoto ceriņu smaržu atmiņā, un arī pirmais mēnesis vasarā tūliņ būs cauri, taču iekšēji ir šī sajūta... pirms. Jo viss vēl priekšā. Vēl tik daudz vasaras naksnīgu sarunu, piesmietu vakaru un zvaigžņu lietus. Pirmie mammas dārzā noplūktie tomāti, saldi un smaržīgi, kūkas un ūdens dzeršanas tūres atslodzei, garām skrienot saklausīti koncerti, arī neplānoti ceļojumi un dejas līdz rītausmai. 

Vēl tik daudz mirkļu pirms...

Sajūti!

būt kopā

Nav laika! Vislabākā atruna dažādās dzīves situācijās. Tā kalpo par labu paskaidrojumu, kādēļ pēc skolas beigšanas un aktīvas dziedāšanas pulciņos vairs nedziedu. Tā lieti noder, kad, skrienot ielās, pieklājīgi jāatšuj uzbāzīgs produktu reklamētājs. Un... jā, to izmantoju arī tad, kad omai (vai kādam citam) ar lielu vainas apziņu jāpaskaidro, kādēļ nav sanācis atbraukt vai piezvanīt. Protams, bieži šī atruna bijusi tīra patiesība, kad daudz kas aizslīdējis gar degunu darba vai citu neatceļamu pasākumu dēļ. Taču, runājot atklāti, tikpat bieži, slēpjoties aiz «bezlaika», esmu krāpusies, lai nebūtu jāatzīstas, ka man vienkārši ir slinkums vai nogurums. Viss jau ir kārtībā, jo zinu, ka šo vārdu salikuma izmantošanā neesmu unikāla. Tomēr vislabāk šīs frāzes tumšo pusi esmu iepazinusi tad, kad bijis kādu jāzaudē. Uz visiem laikiem. Izjūtot, ka laika tik tiešām nav.

Viņš nekad neturēja dusmas. Ja arī sanāca ar kādu sakašķēties (visbiežāk jau, protams, ar sievas kundzi), viņš mācēja strīda laikā stāvēt malā, slēpjot labsirdīgu smīnu. Viņam bija ļoti raupjas un rievotas rokas, jo ļoti strādīgs viņš mums bija. Viņš cēlās līdz ar ausmu un gāja gulēt uzreiz pēc Panorāmas. Un lai satiktu un varētu sarunāties ar kara laikā palikušo brāli Vācijā, kurš aizmirsis dzimto valodu, 75 gadu vecumā opaps cītīgi mācījās standartfrāzes vāciski. Viņam paveicās, jo Berlīnē uz ielas satiktā atsaucīgā sieviete no Krievijas palīdzēja abiem brāļiem saprasties pilnvērtīgāk. No Vācijas viņš atgriezās pacilāts un lietotā auto. Tā vienkārši. Viņam visa dzīve bijusi vienkārši brīnišķīga! Runājot par brāļiem un māsām, viņi kopā bija 10, tieši tādēļ, man šķiet, viņš bija tik izpalīdzīgs. Un ar savu padomu vai darba roku kādā brīdī bija izlīdzējis teju pusei mazpilsētas, kurā nodzīvoja mūžu. Viņš bija arī ļoti konservatīvs, atceros, kā ļoti dusmojos par viņa aizrādījumu tam, ka ar vīru (toreiz vēl draugu) publiskā vietā bijām rokās sadevušies. Jā, un arī par to, ka brāli kā uzvārda turpinātāju, viņš kā man likās mīlēja vairāk. Tikai pēdējās kopā pavadītajās stundās, kad viņš vairs nespēja neko pateikt un tikai cieši turēja manu roku, es sapratu, ka tās bija muļķības. Jā. Kad viņš saslima, visiem tas bija negaidīts trieciens. Parasti ome bija tā slimīgākā un vairāk uzpasējamākā no abiem. Opis vēl gadu pirms aiziešanas ara laukus un stādīja kartupeļus. Ļoti labi atceros brīdi, kad sēdēju vilcienā un braucu pie opa, lai pierakstītu viņa dzīves stāstu. To viņš man bija stāstījis vairakkārt, īpaši reizēs, kad biju pārņemta ar dzimtas koka veidošanu. Bet bērnībā to uztvēru tik pašsaprotami, ka pat prātā neienāca pierakstīt galvenos faktus. Kad mamma pateica, ka vēl nedēļu iepriekš satiktais un smaidīgais opis nevar piecelties no gultas, viņam paliek grūti runāt un jācer, ka satikšu viņu vēl dzīvu, es izjutu frāzi – nav laika! Vairs nebija laika pierakstīt gada skaitļus, es lūdzu, kaut būtu laiks pateikt, cik ļoti viņu mīlu, ko kā izrādās nekad iepriekš viņam nebiju teikusi. Paspēju. Taču pēc bērēm es ilgu laiku centos saglabāt sajūtu, ka laiks, kas mums ir dots, nav noturams. Kā smiltis, ko cenšamies noturēt plaukstās, bet tās spītīgi birst pa visām spraugām starp pirkstiem...

Es nevaru pateikt, ka vairs nekad nesaku, ka man nav laika. Saku. Un noteikti biežāk, nekā vajadzētu. Bet vakar, kad kapos, kur ir atdusas vieta opim, Vasarsvētku ietvaros noritēja kapu svētki, man nebija sajūtas, ka vēlos tur būt. Jo opapu atceros un pieminu biežāk, nekā reizi gadā. Tomēr vēl vairāk es cenšos atcerēties par mīļajiem, kuri vēl par spīti vecumam gatavo garšīgāko debesmannu pasaulē un spēj iedvest mieru tikai viegli pieskaroties. Jo var pienākt brīdis, kad nebūs vairs jāsaka – man nav laika.

otrā elpa

Kad vīrs ierosināja kopīgi apņemties katru vakaru pēc darba ar riteņiem braukt uz jūru, kaut kā ilgi nedomājot piekritu. Lai gan no mūsmājām, Pārdaugavā līdz pludmalei, Jūrmalā un atpakaļ jānomin mazliet vairāk par 35km, likās, ka nebūs tik traki. Braukt man patīk un pagājušajā vasarā īstenotais riteņbrauciens no Rīgas līdz Kolkai kā iesācējai tika izturēts godam, tāpēc posms līdz Jūrmalai likās sīkums. Taču viens ir apņemties un otrs - to īstenot!

Par velosipēda iegādāšanos mūsu ģimenē tika spriests daudz vairāk un biežāk nekā par mašīnas iegādāšanos, kurai tā arī vēl neesam saņēmušies. Vīram tas bija jo īpaši aktuāli, lai siltākajā gada laikā 10 minūšu garo ceļa posmu līdz darbam varētu baudīt minoties. Lai gan es ar riteni braukt mācēju, liela riteņbraucēja nekad nebiju bijusi, jo manu pirmo dzimšanas dienā uzdāvināto divriteni ar visu uzsieto banti nocēla brālis, tāpēc par tikšanu pie jauna izturējos neitrāli. Uzreiz zināju, ka cauri visai Rīgai uz darbu nemīšos un brīvdienās – vai tad tā nu būs, ka visas brīvdienas pavadīsim uz divrata? Tieši ar tādu attieksmi pagājušajā vasarā, zinādams manu iepriekšējo apņemšanos iznākumu sportošanas jomā, vīrs man iegādājās velosipēdu, ņēmis vērā tikai vienīgo vēlēšanos par skaistu riteni ar groziņu, kur āboļus sabērt.

Ceļā uz Kolku 2010.gada vasarā

Varbūt es nemaz nebūtu tikusi pie riteņa, ja netuvotos ieplānotais brauciens uz Kolku. Pirms tā darba bija tik daudz, ka savu jauno kustamo īpašumu dažas reizes biju izkustinājusi no vietas tikai pagalmā un tā pa īstam, pēc aptuveni 10 gadu pārtraukuma uzsēdos jau ceļā uz Kolku. Pirmo dienu un 50 nobrauktos km pievarēju bez grūtībām, par kuriem nākamajā dienā visvairāk burkšķēja sēžamvieta un trešajā dienā – kad bija jānobrauc atlikušie 50km līdz Kolkai, es ilgojos kaut manam ritenim būtu ātrumi, jo tikt līdzi pārējiem bija neiespējami. Visu pasliktināja negantā vētra ar tādiem pērkona dārdiem, kurus piedzīvoju pirmo un ceru pēdējo reizi dzīvē. Asaras bira pašas no sevis un likās, ka biju īsta muļķe, domādama, ka ceļu izturēšu. Protams, man jau nebija izvēles. Lai gan jau bijām sadalījušies divās grupās – ātrākie un mēs, caur ņihaču ceļu bija jāturpina. Nemanot atvērās otrā elpa, un mēs aizmināmies līdz Melnsilam un tikai lietus dēļ atļāvāmies atlikušos 10km nobraukt autobusā. Jāatzīst, ka lielākais gandarījums par paveikto bija nākamajā rītā, kad aizbraucām līdz Kolkas pludmalei un aiz apjukuma nezinājām, kā izrādīt prieku. Prieks bija tik patiess, īpaši par to, ka apstākļi piespieda turpināt un nepadoties pie pirmajām grūtībām.

Vakar jutos līdzīgi, kad uz Jūrmalu devāmies otro vakaru pēc kārtas un nogurums ņēma virsroku. Likās, kāpēc ir sevi tā jāmoka? Vilšanās sajūta par auksto ūdeni, kurā varēja ielīst tik līdz potītēm. Un manī mītošais pukstētājs bija pamodināts. Goda vārds, atpakaļ ceļā līdz mājām, es to vien darīju kā čīkstēju. Tur sāp un šiten arī. Un vēl tik tālu. Vēl tas, ka veloceliņā tā lēni mīties ir pagrūti, jo ātrums, zini, tur ir nopietns. Tāpat kā domubiedru skaits. Bet mājās mēs tikām. Un iekrītot dīvānā, es sapratu, ka jūtos ļoti labi, man bija atvērusies otrā elpa! Nogurums bija, bet tāds patīkams. 

Bet tā taču dzīvē ir, jo vairāk šķēršļu un vēlēšanās iesākto pārtraukt, jo lielāka gandarījuma sajūta ir tad, kad esi sevi pārvarējis un iesākto pabeidzis. Tādēļ es Tev novēlu, lai vairāk ir tādu brīžu, kad, pēc sevis pārvarēšanas, saskandināt gandarījuma un prieka pilnu šampanieša glāzi!