ceturtdiena, 2010. gada 30. decembris

tuk, tuk, te Jaunais gads!


Lai gan it viss: gan datums kalendārā, gan reklāmas, kas skaita dienas līdz gada beigām, gan tuvinieku jautājumi – kur tad svinēsiet, liecina par jaunā gada tuvošanos, man pašai nav pirmssvētku sajūtas. Nav sajūtas, ka kaut kam tūlīt, tūlīt jābeidzas un jāsākas pavisam kam jaunam. Tikpat neparedzamam, kāds bijis jau gandrīz aizvadītais gads.

Man šis gads tiešām bijis bagāts priecīgiem notikumiem un varbūt tāpēc man nav sajūtas, ka gribētos šķirties, ka gribētos atšķirt jaunu, svaigu plānotāju, kas man ir viena no mīļākajām nodarbēm pirmajās jaunā gada dienās. Bet runa jau nav par plānotājiem. Bet par plāniem, iecerēm Jaunajam gadam. Jau no mazotnes mani mācīja, ka, noslēdzoties gadam, ir jāizvērtē izdarītais un jānosprauž kāds mērķis nākamajam. Kā es vienu gadu raudāju, kad savā mazās meitenes izdzīvotajā gadā nespēju atrast neko labu, ko būtu izdarījusi. Skolā atzīmes nebija uzlabojušās, mammai turpināju pretī runāt, neskatoties uz solījumiem to vairs nedarīt. Un pa lielam nekas manā dzīvē nebija mainījies. Šodien saprotu, kas gan varēja krasi mainīties, ja mācies skolā, piedalies dažādos pulciņos un tavu dzīvi līdz sīkumam izplāno vecāki. Taču vēl daudzus gadus ik gadu vecgada vakarā turpināju cīnīties ar vilšanās sajūtu, kad manu apņemšanās sarakstā labi, ja dažas tika nosvītrotas. 

Tikai šogad sapratu, ka negribu neko apņemties. Tas nenozīmē, ka nepiepildīju sīkus mērķīšus, kas tika ieplānoti nedēļas, mēneša vai pusgada robežās. Un šogad esmu priecīga, jo gads (protams, ne tikai neesošo apņemšanos dēļ) bijis pilnīgi neparedzams un izbaudīts līdz sīkumam. Dažādu notikumu kopums palīdzēja izdzīvot izsapņoto balto dienu. Bija daudz jauku atkalredzēšanos, kā arī jaunu satiktu cilvēku, kuri iemājojuši kādā manas dzīves stūrītī. Un dažu nedēļu laikā ieplānoti braucieni, uz kuriem iepriekš varbūt nekad neparakstītos. Bet visam pāri šajā gadā es izbaudīju laimes sajūtu, kas spārno. Tāpat vien. Reizēm apstājoties kūsājošā nedēļas dienā. Un paskatoties, kas noticis aiz muguras... 

Jaunais gads pienāks, neskatoties uz to, vai kādam (arī man) to gribas vai nē. Mēs visi centīsimies pirmās dienas dzīvot pareizi, pieķeroties ticējumam – kā gadu sagaidīsi, tā to pavadīsi. Mēs centīsimies nepārēsties, aši mazgāsim traukus uzreiz pēc maltītes, māju un visu apkārt centīsimies uzturēt kārtīgu, lai tikpat sakārtots būtu viss gads. Bet pēc pieredzes zinu, ka tas ātri nogurdinās, jo pirmajās dienās pārspīlēti cenšoties darīt tā, kā vajadzētu, sapratīsim, ka tas nav tā, kā gribētos. Tāpēc savā čemodānā, dodoties pretī Jaunajam gadam, no 2010.gada iepakošu skaistās atmiņas, lai tās pēc iespējas ilgāk noturētu kā tikko piedzīvotas, un atklāsmi – nerakstīt apņemšanās, bet no sirds izdzīvot! Jo es joprojām ticu, ka apņemšanās un sapņi, ja tās izsakām skaļi vai pierakstām uz glīta papīrīša, nepiepildās.

svētdiena, 2010. gada 12. decembris

freshman father


Meklējot filmu klusajam pašceptu picu ēšanas vakaram, nejauši pults spaidīšana apstājās pie LTV7 kanāla un tur raidītās filmas – Freshman Father jeb latviskotais nosaukums Dzīves skola. Filmas sākums neliecināja par kaut ko iepriekš neredzētu. Tipisks amerikāņu filmu stāsts par vidusskolas pārīti izlaiduma ballē, kuri, protams, ieguvuši visu absolventu iekāroto balles karaļa un karalienes titulu. Lai gan abi ir iemīlējušies, tomēr neziņa māc, kā izturēs atšķirtības laiku, studējot dažādās pilsētās. Stāsta paredzamais turpinājums mainās brīdī, kad abi jaunieši saprot, ka gaida bērnu. Viss notiek pareizi – viņi apprecas un tomēr Džons, mātes iedrošināts, izlemj sekot savam sapnim un kopā ar sievu doties uz Bostonu, kur topošo tēti gaida stipendija Hārvardā. Jaunās ģimenes dzīves sākums ir gaišs. Viņiem tiek piešķirts dzīvoklis laulātajiem. Septiņpadsmit gadīgā jauniete iemācās kļūt par lielisku atbalstu vīram, kurš mācās un strādā uz pusslodzi. Taču iegūtās stipendijas noteikumi ir skarbi – nav pieļaujama nesekmīga atzīme kādā priekšmetā. Lai arī Džons mācās uzcītīgi, matemātikas analīze ir viņa klupšanas akmens. Bet viņš nepadodas.  Un šī nav pirmā reize. 

Kad beidzot viņi ir trīs. Sākumā visas rūpes liekas kā izaicinājums, pārmaiņas, bet, kad dzīve trijatā kļūst par ikdienu, izrādās, ka tas nav tik viegli un iespējami kā sākumā licies. Jaunā māmiņa drīz nogurst. Nogurums pārtop atziņā, ka Džons ir labāks tēvs, nekā viņa mātes lomā, kas nākusi par agru. Tādēļ viņas lēmums ir skarbs – viņa aiziet. Pavisam. Atstājot dēlu un vīru vienus. Džons kļūst par vientuļo tēvu. Un viņam paralēli studijām Hārvardā, jāmācās dzīves skolā.

Lai gan reizēm notikumi filmā šķita dzīvē neiespējami un pārspīlēti, tomēr filma mani līdz sirds dziļumiem aizkustināja. Mani uzrunāja filmas galvenā varoņa gribasspēks un mērķtiecīgums. Viņš nepiekāpās nevienu grūtību priekšā un turpināja ticēt, ka ir savā vietā. 

Ja ir piemēri par ideālo vīrieti, tad viņš būtu ideālā tēva piemērs. Atrādāms īpaši tiem tēviem, kuri, atnākot pēc nostrādātas darba dienas, jūtas pārguruši, lai veltītu nedalītu uzmanību bērniem, tādā veidā nedodot atelpas brīdi tikpat nogurušai bērna mammai. Un nemaz nerunājot par tiem tēviem, kuri tomēr ir vairākumā un izvēlas ceļu, kādu šoreiz filmā izvēlējusies jaunā māmiņa.
Taču šī bija tikai viena no filmas atziņām, jo būtībā visa pamatā bija neizsīkstošais jaunieša gribasspēks. Un laikā, kad mēdzam sameklēt gada apņemšanās sarakstu, svītrojot piepildīto, es aizdomājos par to, vai tāds gribasspēks vispār reālam cilvēkam piemīt. Jo ir tikai cilvēcīgi reizēm padoties un nolaist rokas. Justies nogurušam. Bet varbūt ir kļūdaini uzskatīt to par cilvēcības pazīmi? Varbūt patiesībā tā mēdzam nosaukt un izskaidrot savu slinkumu, nemākulību plānot laiku un ērto izvēli – peldēt straumei līdz? Nav jādomā plaši, pietiek ar apēsto kūkas gabaliņu, kas jau no sākta gala licies par lieku. Vai neplānotā pirkuma, samazinot jau ierobežoto budžetu. Var domāt arī par dzīves izaicinājumiem, kuriem paiets garām, jo pietuvojušās grūtības, jo likās, ka būs par smagu. Jo šķita, ka atlikt uz vēlāku ir labākā izvēle. Par to, vai esam zaudētāji vai tikai cilvēki, atbildi atradīsim paši. Filmā tika dota otra iespēja. Un arī dzīvē otra iespēja vienmēr pastāv, ja neskatāmies pagātnē, bet ejam uz priekšu,  pieliekot pūles, lai izsapņoto sapni arī izdzīvotu.